14. novembrī Tumes kultūras namā, pazīstamā mākslinieka Jēkaba Bīnes dēla Jāņa Bīnes mudināti, kopā pulcējās Puriņu dzimtas pārstāvji. Satikšanās formālais iemesls bija kopīgi skatīties Jēkaba Bīnes reiz Tumē fotografētos diapozitīvu attēlus. J. Bīne arī bija sagādājis iespēju saieta dalībniekiem aplūkot divas Jēkaba Bīnes gleznas, kas reiz tapušas Tumē, kad 40. gados viņš vasarās te uzturējās – gleznā «Vecais saimnieks» redzams Puriņu dzimtas patriarhs Ernests Puriņš, bet darbā «No rīta» uzgleznota Jēkaba Bīnes kundze Anna Milda Bīne (Puriņa) mātes cerībās Tumes «Sīļos» 1940. gadā.
Kopā sanākšana sanāca patiesi sirsnīga un bija kā ģenerālmēģinājums nākamā gada maijam, kad Tukuma muzejā vaļā vērs Jēkaba Bīnes atceres izstādi.
Bet Tumē kopā sanākušie savstarpēji dalījās ne tikai par to, kā dzīvē šai laikā klājas. Te viens atceras, ka viņam arī mājās kāda Jēkaba gleznota un reiz dāvināta glezna, te citam atkal sena fotogrāfija… Katrā ziņā, šķiet, Bīnes ienākšana šai dzimtā ienesusi kādu ļoti dziļu un romatisku pieskārienu… Bet viņa dienas «Sīļos» tā laika bērniem dāvājušas romantiskas atmiņas visam mūžam.
Atceras Austra Lasmane, patlaban tukumniece: "Tā sanāca, ka no visiem bērniem gan ar Jēkabu, gan savu tanti Annu es kontaktēju visvairāk. Jēkabs mani «Sīļos» gan fotografēja, gan gleznoja. Arī tad, kad viņi abi vēlāk dzīvoja Kuldīgā, bieži braucu ciemā. 1944. gadā Jēkabs un Anna bija plānojuši doties bēgļu gaitās uz Vāciju, aizbrauca pat jau līdz Īvandes pagastam, bet tad pēkšņi Jēkabs pārdomāja. Tā abi pēc kara sāka dzīvot Kuldīgā. Par onkuli Jēkabu man tiešām palikušas visgaišākās atmiņas, vienmēr mani sirsnīgi un ar mīlestību uzņēma."
Ruta Siliņa patlaban dzīvo Tumes «Vairogos», mājās, kas reiz bija «Sīļu» lielsaimniecības kalpu māja un šoreiz uz saietu gan nevarēja atbraukt veselības problēmu dēļ, bet vēlāk atcerējās: "«Sīļu» mājas vecaistēvs Ernests Puriņš uzbūvēja no jauna vēl cara laikos. Mēs, «Sīļu» bērni, ar Jēkabu Bīni tik bieži kā ar tādu puiku te dzīvojāmies. Vecamtēvam viņa portreta gleznu Jēkabs uzdāvināja, bet viņš gan teica: "Es nemaz tāds neizskatos," un turēja to sev zem dīvāna. Tad gan viņa meita Anna palika nejauka un aizveda šo bildi sev līdzi.
Viņš spēlēja ar mums visādas spēles… Liels bars bijām. Gan «Aklās vistiņas» gājām, gan "sunīšus" skrējām. Iemācīja mums viņš arī «Melno Pēteri» spēlēt… Un tiem, kas uzvarēja, deva saldumus. Bet tos, kas paspēlēja, tos gan nokrāsoja melnus. Laikā, kad Jēkabs Bīne bija mūsu mājās, viņš reizēm gleznoja arī mūs – bērnus, un tā nu man ar kādu reizi bija mūsu birzītē jāpozē… Stundām ilgi, un tas gan tik tiešām bija nogurdinoši, tāpēc nākamreiz, kad es viņu ieraudzīju, es jau muku prom… Šito stāvēšanu karstā laikā es nevarēju paciest…
Par «Sīļiem» varētu tik daudz ko pastāstīt. Mūsu vectēvs tolaik bija tiešām priekšzīmīgs saimnieks, Kārlis Ulmanis pats personiski atbrauca uz «Sīļiem» un uzdāvināja viņam diplomu ar zelta burtiem."
Tā nu šai dzimtai pirms Latvijas dzimumdienas savā kopības apziņā vismaz drusku tuvāk tikt izdevās.
Par Jēkaba Bīnes latviskām pēdām Tumē – līdzi priecājas
