Pārdomas pēc talkas

Gan TV, gan rajona laikrakstā «NTZ» jaušams gandarījums par Vislatvijas talkā paveikto. Taču negribas ticēt minētajam talkas dalībnieku ciparam – 80. Tas taču ir ļoti maz pilsētai, kurā dzīvo ap 20 tūkstošiem iedzīvotāju.

Mana vistiešākā pārliecība, ka talkā piedalījās krietni lielāks dalībnieku skaits. Ne jau visi gāja meklēt maisus un darba cimdus! Piemēram, Smilšu ielas lielo māju mikrorajonā zinu vairākas pensijas vecuma kundzes, kas jau pirms talkas bija nolūkojušas dzīves vietai piegulošus stūrīšus, kas gaida čaklu roku palīdzību. Viena no viņām bija nolēmusi savākt vēja izkaisītos plastmasas maisiņus lielā aplī ap konteineriem, otra – paiet krietni tālāk uz meža pusi, kur vasarā tējas lasījusi, lai arī savāktu vēja izsētos nedarbus utt. Katrs, iedams savās ikdienas gaitās, būs pamanījis kādas cilvēku radītas nekārtības dabā, ja vien nav problēmas ar redzi…
Netālu no Smilšu ielas lielajām mājām saauguši īsti krūmu džungļi, kuros, kā atklājās talkas dienā, daļa mūsu laikabiedru iekārtojuši sev "vasaras brīvdabas kafejnīcu". Sēdeklim izmantota liela auto riepa. Un svinēts te ticis ne pa jokam! Kā gan citādi te dažs labs būtu piemirsis pa apģērba gabalam?! Svinību vietā varēja salasīt visu vīrieša garderobi, no krekla sākot līdz par džinsa biksēm, kas visi vairāk vai mazāk bija jau satrūdējuši. Bet apkārt – visu lielumu un izejvielu pudeles, ne tikai no stiprajiem, bet arī atspirdzinošajiem dzērieniem. Pat kefīra tetrapaku te netrūka! Un lērums konfekšu papīriņu, kas liecina par sieviešu dzimtes pārstāvju klātbūtni šajā "kafejnīcā". Arī guļamvieta te blakus bijusi iekārtota no lieliem kartona kastu gabaliem.
Nu te tīrs. Bet varbūt nākotnē šīs vietas apmeklētāji spēs aiz sevis kaut ko arī savākt, paņemot līdzi?! Tas būtu cilvēka cienīgi.
Tā kā ne vienreiz vien ir nācies iet pa meža taku no Jumpravas ielas gala paralēli Engures ceļam Ozoliņu kapu virzienā, radās vēlme sakopt arī šo vietu. Ejot uz turieni, ienāca prātā – varbūt kāds jau būs pasteidzies?! Bet – nekā! Nevienam draza abpus takai nebija traucējusi, kaut gan uz kapiem un no tiem pa šo taku staigā ļoti daudzi. Arī te dažs labs pamanījies izbērt savus mājās sakrātos atkritumus. Visvairāk šokēja saplēsto pudeļu lauskas, kuras savākt visgrūtāk, jo sīkas. Un te nu gribas apelēt pie, manuprāt, galveno pudeļu plēsēju – bērnu un pusaudžu – sirdsapziņas. Vai nav žēl to meža dzīvnieku, kas, pa lauskām skriedami, sagriež kājas un sāpēs vairs nespēj izbēgt ne no vilka, ne no plēsīga suņa?! Pažēlosim dzīvniekus un neplēsīsim stikla traukus sīkās lauskās! Arī mīļā tēvu zeme par to būs ļoti pateicīga, bez svešķermeņiem.
Vērojumi liecina, ka čaklākiem jābūt tiem cilvēkiem, kas dzīvo pilsētas pašās nomalēs, mežmalās. Nedrīkst būt grūti pāriet pāri piegulošajam ceļam un pacelt nesmukumu no ceļa otras puses vai pat grāvja. Tas tikai cels tuvējo māju saimnieku goda latiņu augstāk. Un ieguvēji būsim visi.
Mums – pieaugušajiem – vairāk jāmāca bērniem mīlēt savu Tēvzemi. Tad būs labi.