Varētu jau šīs lietas pilsētā neievērot un dzīvot tik tālāk, bet šī taču ir pilsēta, kas tik ļoti pretendē uz smukumu. Tāpēc šīs trīs vietas (bet droši vien, ka ir jau vairāk, kas būtu uzmanības vērtas) manī raisīja pārdomas. Te nav nekādu mēģinājumu meklēt kādu vainīgo. Vien šīs trīs vietas mani izbrīnīja, un varbūt, ka var kaut ko darīt, lai ceļš uz smukumu (tiem, kas to atzīst par augsto vērtību) būtu redzamāks un pilsētā viesi patiesi justos gaidīti.
Tualetē dzelzceļa stacijas ēkā
Bieži jau sacīts, ka kultūra sākas tieši no tās vietas. Savā veidā tā arī ir pirmā pilsētas vizītkarte, pirmais priekšstats. Dzelzceļa stacijas Tukums I tualete. Neapšaubāmi – tās izveide pilsētas stacijas ēkā bija liela uzvara (to, kā bija pirms tam – tik daudzi vēl atceras…). Tomēr daudzi no mums ir arī redzējuši stacijas labierīcības ne tikai dažādās vietās pasaulē – bet arī citur Latvijā. Nabaga cietēji (iespējams, tāpēc, ka dežurantes ir sievietes…) šai gadījumā ir vīrieši, kuri vēlas Tukumā šo vietu lietot. Jo – kaut kādu iemeslu dēļ jau gadiem ilgi durvīm uz vīriešu tualeti, tieši iepretim dežurantam, allaž uzsvērti jāpaliek vaļā (durvis atbalstot ar papīrgrozu). Droši vien (vismaz – cerams), ka šis iemesls nav tāds, lai dežurants/e varētu gūt kādu estētisku gandarījumu, redzot, kā klients tās lietas dara. Nu jā – pilsētā esot deklasēti elementi, kas tur dara šo un to kā nevajadzētu… Pat ja tā – nedomāju, ka gadiem ilgi jābūt šādai Tukuma pirmajai vizītkartei… Varbūt šim kontingentam var speciāli stacijas teritorijā nolikt pārvietojamo tualeti. Vai arī – visdrīzāk stacijas tualetei pilsētā ir jābūt maksas (starp citu – es nezinu nevienu Latvijas pilsētu (lai gan visās jau bijis neesmu), kur būtu bezmaksas tualetes stacijās vai pie stacijām) – tas nodrošinātu gan attiecīgo kultūras/kvalitātes līmeni (cerams), gan arī bīstamajai publikai liktu domāt par citiem risinājumiem savai vajadzībai…
It kā ir. Bet tomēr nav…
Te gana sāpīgs jautājums. Kādreizējā Tukuma sinagoga, reiz labības noliktava, tad sporta skola – šobrīd – Invalīdu sporta klubs.
19. gadsimtā ebreji bija vairāk nekā 50% no Tukuma pilsētas iedzīvotājiem (1865. gadā Tukumā dzīvoja 1800, 1910. gadā – 5500, 1935. gadā – 953 ebreji). Ārēji bijusī sinagogas ēka izskatās gana sakopta. Arī uzraksti dažādās valodās vēsta gan par kādreizējo ēkas funkciju, gan ebreju klātbūtni pilsētā. Tas labi.
Citu ainu ieraugām, kad paveram durvis… Un te tā ir daudzus gadus. Ieejot ēkā, jūs it kā redzat izstādi par Tukuma ebrejiem, kuru nevar ne apskatīt, ne arī izlasīt, jo tā novietota durvju augstumā… Baidos, ka pat Porziņģim, ierodoties Tukuma pilsētā, būtu diezgan grūti to apskatīt. Sapratu, ka izstādi izveidojuši un Tukumam dāvinājuši kādreizējo Tukuma ebreju radinieki. Tad nu šī izskatās ļoti, ļoti, ļoti formāla viņu lūguma izpildīšana – informēt tukumniekus par kādreizējiem pilsētas iemītniekiem. Daudziem ārzemju un citu pilsētu viesiem jau esmu demonstrējis šo savā ziņā superdubultmorāli… Manā uztverē tā ir paviršība, necieņa. Jā, jā droši vien – bez kāda iepriekšēja nodoma, taču tā (vismaz man) demonstrē nesapratni, neiedziļināšanos un vērtību (arī ētikas) prombūtni ikdienas lēmumu (ne)pieņemšanā.
Domājot par šīs ēkas likteni, nešķiet, ka tā šobrīd atradusi savu patieso pielietojumu. Protams, ir jau zināma evolūcija no labības noliktavas funkcijas pēckara gados… Taču – visu cieņu invalīdu sporta klubam – un prieks par katru, kas, spītējot liktenim, dara, kustas, attīsta dzīves prieku. Šie cilvēki noteikti visādā veidā ir jāatbalsta. Tomēr ēkai ar tik ļoti bagātu kultūrvēsturi, manuprāt, simboliskā veidā būtu jākalpo pilnīgi citādākā veidā, liecinot gan pilsētas iedzīvotājiem, gan tās viesiem par vērtībām. Manuprāt, atrodot adekvātu vietu pilsētas invalīdu klubam (esmu pārliecināts – pie labas gribas to noteikti var izdarīt) un to attiecīgi iekārtojot, mēs Tukuma sinagogā atrastu ilgstoši pilsētā meklēto kamermūzikas zāli, kas, iespējams, varētu kalpot arī kā mākslas izstāžu zāle (zinu – šī doma nav jauna, tādēļ vēl jo vairāk būtu aktualizējama). Tas vietai, kur gandrīz simts gadus skanējušas lūgšanas un garīgi dziedājumi, manuprāt, piestāvētu daudz vairāk. Un tad jau arī tur atrastos kāda vieta šai (varbūt, pat uzlabotā versijā) izstādei, lai interesenti to patiešām varētu apskatīt un iepazīt Tukuma ebreju vēsturi un likteni.
Par dižajiem tukumniekiem it kā vēstot…
Pārdomas raisa arī tas, kā Tukumā ir pozicionēts patiesi lieliskais arhitektes Līgas Saulespurenas un mākslinieka Anda Niedres vides objekts Vārti no pagātnes uz nākotni pie Pils torņa. Manuprāt, pēdējā laikā ir mēģināts darīt gandrīz visu, lai šī skaistā vārtu siena, ar tur redzamajiem 41 diženo tukumnieku vārdiem, kļūtu arvien grūtāk uztverama un izskatītos maznozīmīga.
Vispirms tai pavisam blakus ir bērnu rotaļu laukums fiziskām aktivitātēm – pati par sevi šī ir ļoti laba lieta, taču – cik gan lielai jābūt aprobežotībai, lai to novietotu tā, ka vēsturiskie vārti praktiski zaudē savu simbolismu… Un tad, laikam jau taču, lai pēc iespējas precīzāk paustu savu skaidro attieksmi pret dižajiem tukumniekiem, rodas patiesi papildus ģeniālā ideja – tieši tiem pretī novietot arī tualetes… Man īpaši estētiskā bauda bija vērot (un arī smaržot), kā asinizatoru mašīna iepretī varoņu vārdiem izpumpē to saturu. Nu vienreizīga – gandrīz vai varonīga sajūta.
Tiesa, pēdējā laikā radies mēģinājums to visu nomaskēt ar ģeniālajām Gunāra Bērziņa karikatūrām. Karikatūras patiesi arī varētu palikt. Bet tualete tieši šeit vismaz man joprojām nešķiet pārlieku varonīgi gudra ideja.
Kas te – taču jau Tukuma pilsētas centrā, ja jau te ir vēsturiskie vārti – pašā viducī, tiešām iederētos? Manuprāt, kaut kas tāds, kas nevis vājinātu šī lieliskā objekta – vēsturisko vārtu nozīmi, bet gluži otrādi, kas to pastiprinātu. Gunāra Bērziņa, viena no vārtu varoņiem, ierašanās šeit ar saviem kaķiem jau šķiet gana zīmīga un svarīga, pat ja tas noticis tādā veidā. Man nebūtu nekas pretī, ja te ierastos arī, piemēram, Leonīds Āriņš un Ansis Artums kopā ar kādu no saviem darbiem. Vienalga – zīmīgu skulptūru veidolā vai kā savādāk. Katrā ziņā – tas, kā izskatās pats Tukuma centrs un kas tajā ir un kā eksponēts, manuprāt, ir sarunas vērts. Vai tādas sarunas ir bijušas? Interesanti – vai vārtu autoriem un Tukuma muzeja ļaudīm prasīja – kā būtu, ja mēs tieši pretī vārtiem ar 41 dižo tukumnieku novietosim tualeti vai saglabāsim bērnu laukumu? Pavisam netālu jau ir vesels lielisks parks bērnu un pieaugušo aktivitātēm. Tādēļ, manuprāt, ir visas iespējas nesabojāt vēstījumu par dižajiem tukumniekiem.
Gan bērnu laukumam, gan tualetēm, šķiet, tomēr var atrast kādu piemērotāku novietojumu pilsētā (centrā), lai ne tikai dižajiem tukumniekiem, bet arī ne tik dižiem un arī pilsētas viesiem nebūtu kauns par šo – simboliski gana bēdīgo attieksmi.
«Satori» izdotajā žurnālā «Simtgade» 4/4 Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis liecina, ka, veidojot Latvijas enciklopēdiju, nonācis pie atziņas, kas varētu būt noderīga Tukumā smukumu būvējot: “Ne vienmēr strīds ir slikta lieta. Mums jābūt laimīgiem par to, ka varam strīdēties. Pirms trīsdesmit gadiem /../ strīdēšanās iespējas nebija. Tā ir brīvas sabiedrības sastāvdaļa.”
Nu labi – to jau var saukt arī par demokrātijas attīstīšanu, par atvērto sabiedrību vai vēl kā citādi – bet tas tomēr ir ceļš uz civilizētu sabiedrību mūsdienu izpratnē. Ja nezini – tad prasi, ja nepatīk, tad saki… Tā kā – attīstīsim gan savā apkārtnē strīdēšanos jau kā mākslu. Nu es domāju – to radošo strīdēšanos. Ak tā – tam jau ir latviešos nez kāpēc ieviesies skaidrs apzīmējums prāta vētra… Bet līdz tai vētrai tās trīs lietas tomēr jā(sa/no)kārto. Jo tajās ir runa vien par paviršības novēršanu un acīmredzamu nesmukumu. Manuprāt.
Jau sen tiek runāts par nobružātā saukļa – uz Tukumu pēc smukuma – nelietošanu. Patiesi, Tukumā ir tik daudz vietu, kas kliegtin kliedz pēc sakārtošanas. Pieļauju, ka kārtējais arguments būtu – bet tam taču nepieciešama liela nauda. Bet varbūt ir vērts paraudzīties un paskaitīt, kur un kādiem mērķiem tiek lietotas finanses. Un vēl kas piebilstams. tas ir apbrīnojami, ar kādu mērķtiecību Tukumā rodas arvien jauni lielveikali, tā sakot – viens blakus otram, taču kādēļ neatrodas plaša teritorija, kur beidzot iekārtot plašu un skaistu atrakciju un rotaļu laukumu bērniem? Tūdaļ sekos atbilde: bet pilsētas parkā taču var atrast kādas šūpoles vai slidkalniņu… Un kādam varbūt šķiet, ka ar to pietiek? Toties milzu teritorija kārtējam lielveikalam, šoreiz – Lidl, protams, tiek atvēlēta.
Kārtējais demagogs….
Varētu jau komentēt vēl vismaz uz 200 lapām, taču nav vērts, Tukumā nekas nemainās uz labo,
kultūra – —- – – – 0, gundrākā jaunatne kas kaut ko grib sasniegt vairāk par pārdevēju darbu veikalā,jau sen pametusi Tukumu ,nopietnus medicinas pakalpojumus iegūstam visur citur tikai ne Tukumā, utt.utt. viss tikai iet mīnusā… kāds te vairs smukums
Nu sveiki, šķiet, tukumnieks nemaz neprot novērtēt, kas viņiem pieder patiesībā! Šķiet, raksta autors ir viens kašķīgs kundziņš, kam noteikti jāpasaka kas slikts. Kādēļ centrā pie simboliska objekta ar nākotni lai nebūtu bērnu laukumiņš?! Tieši tas IR simboliski, un bērni to tiešām izmanto! Vrb vienīgi tualetes var novietot kādā neuzkritošākā vietā. Bet vajadzīgas tās tur ir! Pēc autora domām, lai čurā krūmos?? Ja smalko spalvas meistaru traucē invalīdu klātbūtne ebreju namā un bezmaksas tualete pie stacijas, var tak to neizmantot, var vienkārši mainīt dzīvesvietu vai nebraukt uz Tukumu! Tieši vajadzētu novērtēt bezmaksas tualeti. Vai arī raksta autors domā ka taisīt biznesu uz cilvēku dabisko vajadzību nokārtošanu godīgs bizness??
Mani ļoti pārsteidza laukums pie Meierovica pieminekļa. Pirmās asociācijas-Salaspils memoriāls. Betons,bez jebkāda zaļuma,ziediem… Pašam piemineklim nav ne vainas.
Viena depresīva kloāka, pilna ar apnarkotiem šmurguļiem un laukiem pamukušiem deģenerātiem.
Par saukli- “uz Tukumu pēc smukuma” ir viss kārtībā,tikai lietotājiem nav sajēgas,kādā skarā tas tapis un šobrīd,arī pilsētas svētki to jēgu nedod,tikai vēl vairāk saputro.Kādreiz varu ar savu skatījumu dalīties,ja vien kādu tas vispār interesē. Pilsētas svētki veidojas kā haotiska dažādu notikumu virkne,kas notiek pat vienlaikus,bet pēc tam veselu gadu nav gandrīz nekā.Rīgā gan Anitēns pērn ar savām Rīgas leģendām arī tādu haosu sataisīja… ka lielas starpības nav.
Paldies autoram par nevairīšanos izmantot savu vārdu un argumentēti mēģināt paskaidrot lietu nejēdzību. Vienaldzīga nejēdzību un muļķības pieņemšana ir ceļš uz tumsonību, katrs darbs – kaut vārds pret to ir apsveicams. Ļoti labs raksts.