«Iededzies par Latviju!» – šis skaistais un iedvesmojošs aicinājums valsts 90. jubilejas gadā ir domāt un darīt mudinošs. Kā mēs katrs varam "iedegties" par Latviju?! Vai mēs vispār to gribam, un kādas var būt šīs "iedegšanās" izpausmes?
Vēlos dalīties savās pārdomās par šo tematu saistībā ar manu pašreizējo sirdsdarbu – materiālu vākšanu un apkopošanu par Tukuma vidusskolas (tagadējās Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolas) vēsturi.
Tukuma vecākā skola pirms pāris gadiem atzīmēja ievērības cienīgu jubileju – 200 gadus. Absolventu salidojums toreiz, tāpat kā allaž, pulcināja dažādu gadu gājumu ļaudis ar kopīgu mērķi – sastapt bijušos klasesbiedrus, pakavēties atmiņās, izstaigāt skolas gaiteņus un pasēdēt savā klasē. 2006. gada jubileja bija īpaša ar to, ka jubilejas svinības ar savu klātbūtni pagodināja toreizējā Valsts prezidente Vaira Viķe-Freiberga. Un vēl 2006. gads skolas vēsturē bija iezīmīgs ar Annas Rumbas sarakstītās grāmatas «Gaišais nams» izdošanu – apjomīgu skolas vēstures viena posma (1915. – 1945.) pētījumu.
Varu pilnīgi droši apgalvot, ka jau toreiz, pirms diviem gadiem un vēl ātrāk, strādājot pie grāmatas manuskripta, par ideju izdot grāmatu bija iedegušās gan A. Rumba, gan skolas direktore, šīs idejas autore Aina Ozerinska, gan visi tie daudzie bijušie tukumnieki, kuri sniedza jebkādu atbalstu grāmatas tapšanas gaitā. Bija ideja, bija sapnis, bija nesavtīgs, uzsveru – nesavtīgs, darbs. Un nebija jautājuma – kas man par to būs?! Un toreiz, kad tapa grāmata, vēl nedzirdējām: "Iededzies par Latviju." Daudzi jo daudzi, negaidot īpašu aicinājumu, jau bija "iedegušies".
Gatavojot foto izstādi skolas jubilejas reizē, daudzus Tukuma vidusskolas absolventus aicināju pāršķirstīt albumus un palīdzēt ar fotomateriāliem. Ar kādu atsaucību sastapos! To atkal varēja nosaukt par īstu "iedegšanos". Ne tikai pašreizējie tukumnieki atsaucās, bet brauca cienījama vecuma cilvēki no tālienes, palīdzēja atšifrēt fotogrāfijās redzamos, dāvāja fotogrāfijas topošajam skolas muzejam utt. Īpaši gribu pieminēt 1947. gada absolventu Jāni Muču, 1950. gada absolventi Viju Kreicbergu (Sedoli), brāļus Pēteri un Alni Kambalas, 1953. gada absolventu Alfrēdu Bumbieru, kas skolas muzejam atdeva daudz vērtīgu lietu, 1954. gada absolventu Jāni Rundānu u. c.
Pēc skolas jubilejas kļuva skaidrs – darbs skolas vēstures apzināšanā ir jāturpina, un izkristalizējās doma, ka nākamam pētāmam skolas vēstures posmam jābūt no 1945. līdz 1969. gadam – Tukuma vidusskolas posmam, kas iezīmīgs ar izcilām pedagogu personībām, kas veidoja toreizējos skolēnus.
Sākās darbs ar arhīvu materiāliem, vietējā laikraksta lasīšanu, sākot no 1945. gada, u. c. informācijas apgūšana. Vienu vārdu sakot, noderīgs bija viss, kas saistīts ar skolu šajā laika periodā.
Lai laikmeta ainu atspoguļotu pēc iespējas precīzāku, daudzi bijušie skolēni stāstīja savas atmiņas par skolas gados piedzīvoto. Gan vērtēja savus skolotājus, gan atcerējās grūtos pēckara gadus, gan dalījās pārdomās par to, ko skola viņiem devusi, turpmāko dzīvi veidojot.
Ar lielu pietāti, bijību un mīlestību pret savu skolu, dažbrīd pat asarām acīs šie stāsti. Tie bija pārdomāti, daudzkārt prātā un sirdī pārcilāsi. Šīm sarunām absolventi bija gatavojušies (iepriekš mēs vienojāmies, kad tiksimies un par ko runāsim). Viņi visi bija "iedegušies", veltot savu laiku, ieplānojot tikšanos ar cilvēku, kuru nepazina un kurša varēja vien solīt, ka varbūt kādreiz šie atmiņu stāsti tiks izmantoti. Es gribu pateikties cilvēkiem, kas man lika paskatīties augstāk un redzēt tālāk, kas mani emocionālo bagātināja un deva daudz interesantu pārdomu par skolu – J. Mučam, V. Kreicbergai (Sedolei), Ainai Zandersonei (Upītei), Andrim Buiķim, Aivaram Niedrem, Ilzei Mutulei (Liepiņai), Mārītei Teivānei (Olai), Ludmilai Reimatei (Akimenko).
Ļoti apjomīgus atmiņu stāstus uzrakstījuši Ojārs Niedre, Silvija Grunte (Lesiņa), Juris Goldmanis. Atsaucīgi atmiņu pierakstīšanā bijuši Raita Kopiņa (Eglīte), Ivars Veidenbergs, Inta Ēķe (Apine), Silvija Ozoliņa (Ēķe), Vija Liniņa (Apšvalka).
Tagad, kad darba tuvojas noslēgumam, jādomā, kā ieceri – izdot grāmatu – realizēt. Esam izteikuši aicinājumu – kam interesē grāmatas izdošana un kas kādreiz to vēlas turēt savās rokās, lūdzu, ziedojiet kādu summu, jo, kā zināms, bez naudas tas nav iespējams. Kā viens no pirmajiem šim aicinājumam atsaucās 1952. gada absolvents Georgs Andrejevs. Liels paldies par ziedojumu J. Rundānam, Jurim Bogužam, Intai Apšvalkai, Edvardam Liepiņam, Ilgai Klotiņai un 1958. gada izlaiduma salidojuma dalībniekiem, M. Teivānei, Monikai Bērzs-Bērziņa, Aleksandram un Gunāram Jemeļjankovam, Mārim Jākobsona, Dacei Zundai, Veltai Stikānei, Aijai Saksei, V. Liniņai, A. Zandersonei, Andrim Upītim, Jānim Frišfeldam. Paldies jums, savas skolas patriotiem! Kā gan citādi jūs saukt, kas ziedo savus personīgos līdzekļus, uzticoties solījumam?! Godīgi sakot, līdz šim darbu, saistītu ar topošo grāmatu, darīju ar prieku un ar domu, ka to daru kā pateicību savai skolai un skolotājiem. Bet nu klāt nākušas bažas – vai spēšu attaisnot to cilvēku atbildību – dot cerību, ļaut "iedegties" un veicināt "iedegšanos"? Ar to es domāju ne tikai visu to, kas saistīts ar topoši grāmatu par Tukuma vidusskolu (kurai, iespējams, būs nosaukums «Gaismas starojums»), bet plašākā mērogā – kā izpaužas patriotisms (tikai vārdos vai arī darbos?!), vai mēs katrs esam kā dzirkstelīte, kas izraisa spožu liesmu?! Vai veicinām vai slēpjam līdzcilvēku "iedegšanos" par Latviju?! Vai ziedojam savu laiku, līdzekļus, vai mīlam, neizvirzot nosacījumus?! Gribētos, lai lozungs «Iededzies par Latviju!» netiktu aizmirsts, beidzoties mūsu valsts jubilejas svinībām, bet atrastu paliekošu vietu mūsu ikdienā, darot jebkuru labu darbu savas ģimenes, pilsētas, novada un visas Latvijas labā.