Ko tu gribētu saņemt Ziemassvētkos? Un dzimšanas dienā? Un visos pārējos svētkos? Kaut ko lielu, smuku, kvalitatīvu; ko tādu, kas ātri nenovalkājas, kam ir labs zīmols un par ko visi mani apskaudīs. Vai arī… kaut ko no sirds; tādu, kas darināts, zīmēts, cepts vai sacerēts tieši man.
Mūsdienās lielākoties tiek cienītas materiālas lietas – it visam jāpiekar cenas zīme, lai to novērtētu. Un patiesās vērtības paliek otrā plānā.
Tieši tādēļ es arvien vairāk gribas aizdomāties par dāvināšanas un dāvanu saņemšanas prieku. Kas tad ir tas apdāvināšanās prieks? Vai tās ir dārgās mantas, ko saiņojam Ziemassvētku paciņās? Vai arī tas ir kaut kur dziļāk – mūsu sirdīs?
Tā vien liekas, ka dvēselei prasās atgriezties pie sensenām lietām. Kad kaimiņš kaimiņam zaptes burciņu dāvināja; kad omīte bija uzadījusi vissiltākās vilnas zeķes pasaulē; kad mazs bērns uzzīmējis vismīļāko kartiņu savai mammai, tētim; kad lielais bērns uzrakstījis vēstuli, kurā ir tādi vārdi, kādus ikdienā sakautrējies pateikt… Un ja to visu skaisti iesaiņo… Neviena dārga veikalā pirkta dāvana nevar šādus mirkļus aizstāt. Un cilvēku sejās jau parādīsies pavisam cits prieks, maza, laimīga dzirkstelīte acs kaktiņā…
Bet svarīgākais jau nav tas, ka mēs, pieaugušie, ik pa laikam to atceramies un arī spējam novērtēt šādas dāvaniņas. Svarīgāk to parādīt bērnam, iemācīt, cik jauks ir šāds prieks, cik patiesas un mīļas ir visas sīkās pašdarinātās dāvaniņas.
Kāda ir pēdējā dāvana, ko tu kādam dāvināji vai saņēmi un kas bija paštaisīta? Vai zini, vai atceries to sajūtu?
Mums jāmāk iemācīt bērnam priecāties par to, kas mums ir apkārt un kas ir mūsu sirdīs.
