Ne velti latviešus dēvē par dziedātājtautu. Mums ir bagātīga kora kultūra, mums ir panākumiem bagāti orķestri un dziedātāji, džeza, pop un rokmūziķi, un pats labākais, ka tas nebūt nav viss. Ir kāda varbūt ne tik skaļa un ne tik zināma, tomēr ļoti būtiska latviešu mūzikas daļa – folkmūziķi.
Tās nav dainas
Folkmūzika – vārds, kas bieži lietots, tomēr ne vienmēr labi izprasts. Ļoti bieži tā tiek jaukta ar tradicionālo mūziku, pat mūzikas ierakstu veikalos varam atrast albumus ar uzrakstu "folk music" un saturā redzam virkni tautasdziesmu. Tomēr jāatceras, ka folkmūzika nav folklora, tā nav tradicionālā mūzika. Lingvistiski folkmūzikas saknes meklējamas ASV, kur tā saistāma ar Pīta Sīgera, Līdbelija, Džonas Baezas un Boba Dilana mūziku. Tomēr folkmūzika ir ļoti savdabīga, tās aizsākumus jāmeklē katrā tautā un grūti pateikt, tieši kurā laika periodā. Par latviešu folkmūzikas aizsācēju mēdz dēvēt Austru Pumpuri, kura 1975. gadā kāpa izskatuves ar savu pirmo lielo koncertu Mākslas darbinieku namā Rīgā. Viņa apgalvo, ka vērojusi un mācījusies no tā, kā dzied tautā. Folkmūzika, tā ir tautas mūzika. Mūzikas teorētiķis, kā arī dziesminieku līderis astoņdesmitajos gados un pirmā Latvijas folkfestivāla organizators Juris Vilcāns, definējot folkmūziku, rakstīja: “Mūzika, ko izpilda uz akustiskajiem instrumentiem, un ar kuru var nodarboties katrs. Mūzika, kurā primārā ir ideja, muzikālais materiāls skaidrs un vienkāršs. Mūzika, kura šajā sarežģītajā laikā, noliedzot patērētāja pozīciju, aicina uz garīgumu." Latviešiem folkmūziķu apzīmēšanai ir skaists vārds "dziesminieks". Iespējams, dēvējot folkmūziķus par dziesminiekiem, beigsies pārpratumi, kas saistāmi ar folkmūzikas definējuma problemātiku.
Dziesminieks ir dziedošs mūziķis, kas izpilda dziesmas ar pašsacerētu melodiju un vārdiem vai arī ar citu dzejnieku tekstu, jo bieži dziesminieki raksta melodijas, bet, lai dziesmā paustu savu ideju, dziesmu tekstiem viņi izvēlas sev garīgi tuvu dzejnieku sacerēto. Tā piemēram, Uldis Ozols ir sarakstījis melodijas arī Ārijas Elksnes un Intas Riekstiņas dzejai, bet Haralds Sīmanis Arvīda Ulmes tekstiem. Arnis Miltiņš ir izveidojis savu koncertprogrammu “Divi skatieni", kurā iekļautas viņa sacerētas dziesmas ar Sergeja Saveļjeva vārdiem. Folkmūziķis var arī interpretēt citu sacerētas dziesmas, kas atstājušas emocionālu iespaidu un viņš ir izvēlējies tās dziesmas iekļaut savā repertuārā. Šie dziesminieki ir spējīgi pasniegt citu sacerētās dziesmas tā, lai aizkustinātu publiku gan ar savu spēlēšanas un dziedāšanas manieri, gan ar savu personību. Bie˛i viņi izpilda mazpazīstamas dziesmas, kuru autori paši dažādu apsvērumu dēļ nevēlas vai nevar tās izpildīt. Piemēram, Austra Pumpure pati neraksta dziesmas, bet meistarīgi pasniedz citu sacerētas. Dziesminieks turklāt var izpildīt arī tautasdziesmas savā interpretācijā, tomēr tās nav pamatrepertuārs.
Īpaši dziesminieki ir bardi – dziedoši dzejnieki, kas savu poēziju ietērpj mūzikā. Bards ir reizē gan dzejnieks, gan komponists, gan izpildītājs. Tātad šie dziesminieki ir savu dziesmu melodiju un tekstu autori, kā arī paši savu dziesmu izpildītāji. Bardu nav daudz, jo maz ir tik talantīgu cilvēku, kas paši rakstītu dzeju un paši to ietērptu muzikālā sniegumā. Zināmākie bardi Latvijā ir Valdis Atāls, Imants Daksis un Kaspars Dimiters. Vārds "dziesminieks" ir vienots jēdziens, kas aptver visus šos dažādos mūziķus. Jāatzīmē, ka jebkurš bards ir dziesminieks, bet ne katrs dziesminieks ir bards.
Tuvāk klausītājam
Dziesminieks parasti spēlē akustiski, ar to saprotot, akustisko ģitāru un bez skaņu pastiprinājuma, jo dziesminiekiem ir ļoti svarīgs kontakts ar auditoriju, tāpēc visīstākie dziesminieku pasākumi ir šauram klausītāju lokam. Tomēr mūsdienās gan finansiālu, gan citu apstākļu dēļ tiek rīkoti folkfestivāli lielām auditorijām, kur bez skaņas pastiprinājuma diemžēl nevar iztikt. Svarīgākais dziesminieka sniegumā ir vēstījums, kuru viņš vēlas nodot cilvēkiem zālē. Ļoti nozīmīga ir radītā noskaņa un atstātais efekts. Mērķis ir likt klausītājiem aizdomāties par savām, tautas, vai vērtībām kopumā. Viss pārējais ir tikai pakārtot. Muzikālajam pavadījumam ir otršķirīga loma, tomēr tas nav mazsvarīgi, jo rada vajadzīgo noskaņu un emocijas, lai gan no profesionālā viedokļa muzikālais pavadījums var būt ļoti vienkāršs un skaidrs, bez virtuozitātes. Visbiežāk dziesminieks uzstājas viens vai kopā ar vienu, diviem palīgiem, parasti ar tādiem mūziķiem, kas bagātina viņa radīto dziesmu ar profesionālu muzikālo apdari. Tā piemēram, Valdis Atāls uzstājas kopā ar Eināru Kvili, bet Arnis Miltiņš ar savu dēlu Jāni Miltiņu, kurš papildina sniegumu ar klavierspēli. Nereti dziesminieks ir bez muzikālās izglītības jeb amatieris no profesionāļu viedokļa.
Vispopulārākais dziesminieku mūzikas instruments ir ģitāra, kas nenoliedzami ir dziesminieku visizplatītākais un iemīļotākais muzicēšanas rīks. Ģitāra ir viegli pārvietojama, tās spēlēšana ir samērā viegli apgūstama un, kā jau stīgu instruments, tā rada enerģētiskas vibrācijas, kas atstāj morālu iespaidu uz cilvēka psihi. Tomēr populāri instrumenti ir arī akordeons un kokle. Piemēram, Ēriks Pozemkovskis un Andris Mičulis, kas tautā zināms kā Prievīšu Andris spēlē sev pavadījumu uz kokles.
Par Dievu, dzīvi un mīlestību
Repertuāru dziesminieki izvēlas brīvi pēc sajūtām un noskaņas. Dziesminiekiem nav vienas raksturīgas tēmas, par ko viņi dziedātu. Ļoti populāra tēma, kā jebkurā mūzikas stilā, ir mīlestība. Tā var būt mīlestība pret otru cilvēku, tautu, dabu vai Dievu. Mīlestība visos tās izpausmes veidos. Dziesminieki bieži izdzied savas tautas sāpes, izceļot gaismā aktuālas problēmas un notikumus. Par to liecina "Dziesmotā revolūcija", kurā lielu dalību ņēma tieši dziesminieki. Neaizmirstama ir Ievas Akurateres dziedātā dziesma «Manai tautai». Bieži dziesminieki izpilda, tā saucamās, sociāli politiska rakstura dziesmas. Viņu sniegums rada pārdomas un vērtību pārvērtēšanu katram klausītājam individuāli un sabiedrībā kopumā. Folkmūziķi var dziedāt arī par savām emocijām, viņi var apdziedāt dabu un pasauli un savu vietu tajā. Tomēr jāuzsver, ka dziesminiekam svarīga ir viņa vēstījuma aktualitāte. Atkarībā no paustās idejas, dziesmas var būt ar viegli romantisku noskaņu, liegām sajūtām, pārdomu raisošas vai arī, tieši pretēji, enerģiskas, brīdinošas, tieši uzrunājošas.
Daudz dziesminieku ir kristiešu vidū, kas savas dziesmas velta Dievam. Galvenā tematika ir kristīgā filozofija, tās vērtības un dzīves uzskati. Bieži šīs dziesmas ir kā lūgšanas vai pateicības Dievam. Kristīgās dziesminieces, piemēram, ir Sintija Grava un Kristīne Locika.
Vairāki latviešu dziesminieki daļu savas mūzikas velta bērniem, piemēram, Agita Kaužēna, Arnis Miltiņš un Sivlija Silava. Viņu repertuārā ir jautras dziesmiņas pašiem mazākajiem.
Šobrīd ļoti populārs ir dziesminieks Imants Daksis, kura izpildīto mūziku mēdz dēvēt par "kliedzošo folku". Viņam raksturīga ļoti enerģiska, aktīva dziedāšana un spēlēšana, spēcīgs emocionālais lādiņš. Dažkārt viņa dziedāšana var pārtapt kliedzienā. Bieži šie eskpresīvie dziesminieki sevī izdzīvo un izdzied asas dzīves netaisnības.
Liela daļa dziesminieku savā repertuārā iekļauj arī tautasdziesmas, kuras viņi izpilda savā individuālajā dziedāšanas manierē, veidojot tām savu aranžējumu. Tautasdziesmas labprāt izpilda A. Pumpure, S. Silava, kā arī Zigmārs Kristsons. Bieži tautasdziesmas ir spilgts veids, kā akcentēt savu piederību Latvijai un tās kultūrai, kā arī uzsvērt un rosināt nacionālās vērtības.
Ļauj ieklausīties sevī
Šobrīd Latvijā visa gada garumā notiek vairāki folkfestivāli. Ik gadu februārī notiek Jelgavas Studentu folkfestivāls, bet marta sākumā Rīgā un Liepājā norisinās Austrasdienas, kur dziesminiekus pulcē A. Pumpure. Marta ceturtās nedēļas nogalē Ziedonis Stutiņš rīko ikgadējo folkfestivālu Tukumā «Kurzemītes maliņā», bet vasarā Maija Kalniņa organizē dziesminieku dienu Liepājā. Savukārt oktobrī Zigmārs Kristsons rīko starptautisko folkmūzikas festivālu «Bardu rudens» Rīgā. Šie festivāli vieno jau esošos un aicina pievienoties jaunos dziesminiekus. Tā ir lieliska iespēja gan dziesminiekiem piedalīties, gan klausītājiem baudīt šo mūziku.
Dziesminieku koncerti ir īsti un patiesi, tajos nav samākslotības. Visbiežāk tie notiek bez īpaša mēģinājuma, jo koncerts tiek radīts attiecīgajā brīdī. Dziesminieks ļoti labi “jūt publiku", pielāgojas tai, mēģina radīt harmonisku sadarbību un pozitīvu enerģijas apmaiņu. Folkmūziķis izvēlas attiecīgas dziesmas attiecīgai publikai. Folkkoncerts nav šovs vai izklaides pasākums, tas drīzāk ir aktīvs iekšējs mentāls darbs katram klausītājam. Ieklausoties dziesminieku dvēseles vēstījumā ikviens var atrast kādu sev būtisku atziņu.