Ja otram klājas grūti, cilvēka pienākums ir iet palīgā. Var arī nepalīdzēt, bet tad dzīvo būtni nevar dēvēt par cilvēku. Ja valstij iet grūti, pilsoņiem jādodas talkā, jo citādi "nesavtīgi" palīdz citas valstis, kā mēs to savā vēsturē jau esam pieredzējuši.
Mēs esam norūpējušies
Vienīgi Latvijas nelabvēļi šodien ar tīru sirdsapziņu var skaļi sludināt: viss ir vislabākajā kārtībā un tikai mūžīgi neapmierinātie ņergas ņerkst. Nav šaubu, ka tie valsts vadītāji, deputāti, augstāka un zemāka ranga ierēdņi, kuriem patiesi interesē ne tikai savējā, bet visas Latvijas nākotne, ir tikpat nopietni norūpējušies kā liela daļa tautas, kas aptvērusi, ka valsts attīstība buksē. Tomēr neticība, kūtrums un arī bailes kavē iet valstij palīgā.
Savā ziņā Latvija nonākusi līdzīgās krustcelēs kā pirms pieciem gadiem. 2003. gada 18. septembrī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un toreizējais Ministru prezidents Einārs Repše toreizējā «Lauku Avīzē» (tagad «Latvijas Avīze») aicināja, gluži vai lūdza pilsoņus doties uz referendumu. Tā bija tautas balsošana sakarā ar stāšanos Eiropas Savienībā.
Ir vajadzīga ticība nākotnei
Nu Latvija jau piecus gadus ir ES un arī NATO dalībvalsts, tomēr mūsu valsts nav spējusi dot saviem cilvēkiem drošības izjūtu šodienai un vēl mazāk nākotnei. Palicis iespaids, ka, tieši otrādi, kādas aprindas ir ieinteresētas, lai mūsu sabiedrība nespētu atbrīvoties no problēmām, kas sakņojas padomju laikos: no zināmas nolemtības izjūtas, vienaldzības par savu un savu bērnu likteni, no bailēm. Mūsdienu Latvijā šī dvēselē iesūnojusī mentalitāte, ka "viņi vienalga darīs, ko vien gribēs", "naudai ir vara", nebūt neliecina par tautas pašsaglabāšanās, bet gan par pašiznīcināšanās instinktu. Mūsu valstij pašlaik ir grūti laiki, un šo grūtumu nevar apslēpt ne pašu skatam, ne ārzemnieku acīm. To neglābs remonts Valsts pirmās personas rezidencē, kurā ieskatās tikai augstākie ārzemju viesi. Citi ārzemnieki, kuri apceļo Latviju, jūt un redz to pašu ko mūsu cilvēki: katastrofāli sliktos ceļus un pamestos ceļus, pa kuriem vairs tikpat kā nebrauc autobusi, atstājot cilvēkus bez mūsdienu pakalpojumiem. Visi redz skaisti koptus laukus un jaunas privātmājas, bet turpat netālu ir arī slēgtu rūpniecības uzņēmumu drupas, latvāņu audzes un piemāju mēslu kaudzes, kas saglabājušās vēl no okupācijas gadiem. Mēs jau ne, bet ārzemnieki brīnās par dzērājiem vīriem mazpilsētās un ciemos un dūšīgajām sievām, kuras uz saviem pleciem nes visus grūtumus. Galvaspilsētas apbrīnotāji redz ne tikai jūgendstilu, bet arī rindas pie bezmaksas zupas virtuves.
Ir jāiet savai valstij palīgā!
Tomēr ne jau ārvalstu tūristu dēļ ir vajadzīga labvēlīga valsts attīstība, ticība nākotnei un pati neatkarīgā valsts. Pašlaik savstarpējo strīdu un ekonomiskās krīzes dēļ mūsu valsts izskatās ļoti novājināta. Neatkarīgās Latvijas ienaidnieki un pulgotāji, un laikam gan nevienam nav šaubu, ka tādu ir daudz, var viegli izdarīt secinājumu: šī valsts nespēj nobriest un tai nebūs ilgs mūžs. Mums, kam ģeopolitiski lemts dzīvot krustcelēs, atkal tuvojas izvēles reize, no kuras būs atkarīgs, vai Latvija pacelsies citu ES līmenī, vai uz ilgiem laikiem pagriezīs Eiropai muguru un, acis iepletusi, raudzīsies pēc Austrumu brīnumainajiem dārgumiem. Pie Rietumu vērtībām pieskaitāma arī atbildīga sabiedrība, kura, redzēdama, ka valsts attīstība nonākusi strupceļā, ceļas un iet talkā, iet palīgā saviem godprātīgajiem politiķiem un ierēdņiem. Atbildību par to, ka Latvija gandrīz visos rādītājos jau kuro gadu velkas visas ES astē, kaunu par nabadzību, nodzērušos tautu ar mūsdienās nepieņemamu vidējo dzīves ilgumu, nevar prasīt tikai no atsevišķiem negodprātīgajiem. Viņi būtu jānoraksta zaudējumos, tāpat kā neskaitāmie valstij nozagtie miljoni, bet visai sabiedrībai jau šovasar skaidri jāparāda sava nostāja.
