Gribētos sākt ar vārdiem "sen senos laikos…". Un patiesībā tā jau arī ir. 1881. gada 13. decembrī Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā dienas gaismu ieraudzīja lustīgs un kustīgs puika vārdā Ignats. Pusaudža vecumā viņam gadījās ķibele ar kāju, tādēļ visu mūžu nācās pieklibot, skolā palaida divus citus brāļus, bet Ignatu – nē. Toties viņš kļuva par ļoti labu kurpnieku, mācēja arī šūdināt zirglietas un savos 26 gados ieskatījās teju, teju pilngadību sasniegušajā, piemīlīgajā un glītajā Teklā Bodanovā, kura bija nākusi no Rēzeknes apriņķa Siljāņu pagasta.
1908. gadā viņi dzēra kāzas (mācītājs pat esot brīnījies, kur tāds vecs čorts sev tādu smuku sievu dabūjis) un tā tika likts pamats vēlāk itin kuplajai Klindžānu dzimtai. Sekoja pārceļošana uz Kurzemi. Tā nu sanāca, ka vēlākos gados no Zentenes puses viens aiz otra kā Sprīdīši plašajā pasaulē laimi meklēt aizgāja deviņi no 10 bērniem: meitas – Aleksandra, Jūlija, Helēna, Stefānija, Veronika, Paulīna, Olga, Skaidrīte un jaunākais dēls Staņislavs. No visiem vienīgi vecākais dēls Jānis visu savu garo mūžu pavadīja un pat Zelta kāzu laiku sagaidīja turpat tēva mājās «Liepsalās». Viņa sieva Valija tur mīt arvien un joprojām cītīgi sargā lielās cilts pavardu. Tātad rēķins gaužām vienkāršs. Šogad Klindžāni svin apaļu 100-gadi. Visi, kā jau katru gadu, kopā pulcējās Kapu svētku dienā, tomēr šoreiz īpaši kuplā skaitā. Galu galā – svētki taču un pa šo ilgo laiku dzimtas koks vareni sazarojis un sakuplojis. Teklas un Ignata ģimenes neapgāžamā statistika uzskaitījusi 21 mazbērnu (10 puikas – trīs Jāņi, Valdis, Alberts, Aivars, Vilnis, Gunārs, Ēriks, Andris un 11 meitenes – Vera, Rita, Sarmīte, Ilze, Inta, Ināra, Inese, Angelika, Dagnija un divas Ainas), 42 mazmazbērnus (22 zēnus un 20 meitenes) un pagaidām 34 mazmazbērnus (16 zēnus un 18 meitenes). Pati jaunākā sanāk, ka jau piektās paaudzes atvasīte, Kate Ābele pasaulē nākusi pavisam nesen – 9. augustā. Šobrīd dzimtas sarakstos reģistrēti 177 radinieki, no kuriem 23 jau aizsaulē, bet 14 dažādu iemeslu dēļ vairs nav saistīti ar Klindžāniem. Tātad – paliek 140. Tāpēc jau nav brīnums, ka vecos laikos apaļās dzimšanas dienas tika svinētas pilnos klubos vai restorānos un tikai jau ar tuvākajiem cilvēkiem.
Arī uz 100-gades saietu bija ieradies brangs pulks – 89. Tika noskandēta tradicionāli dziedātā Ignata mīļākā dziesma «Caur sidraba birzi gāju». Radi atrādījās cits citam, klausījās visādos atmiņu stāstos un kā traki dažnedažādās paaudžu un ģimeņu kombinācijās fotografējās malu malās pa dzimtas māju «Liepsalu» plašumiem. Atzīmējot ievērojamo jubileju, un arīdzan simbolizējot ciešās un stingrās radu saites, kā īstenā talkā Luntes kapos tika iestādīti košumkrūmi, bet pie mājām – plūškoks. Klindžānu visvecākā pārstāve Veronika katram stādam līdzi esot devusi pa burvju un spēka skūpstam – lai dūšīgi aug, lai jau drīz zaļo un priecē, lai visa lielā saime, tāpat kā līdz šim, arī turpmāk turas kopā.
Ak, šī noslēpumainā un sīkstā paaudze!
Kāpēc šīs rindas rakstu es – Agita Stutiņa?! Tāpēc, ka esmu Veronikas mazmeita. Tātad arī nāku no Klindžāniem un ļoti labi atceros, kā mēs maziņie uz krēsliem sakāpuši allaž sniedzām priekšnesumus lielajās svinības. Nu ja, tātad šoreiz esmu starpnieka lomā, jo mana vecāmamma, kura tuvāko cilvēku un draugu vidū biezāk tiek dēvēta par Vēru un Veras tanti, vēlas sirsnīgi pateikties un ar laikraksta starpniecību nosūtīt mīļu paldies tiem, kuri organizēja simtgades atzīmēšanu, kuri ikvienu sirsnīgi sagaidīja un gādāja, lai dzimtajās «Liepsalās» atkal visi justos kā mājās.
