Līdz ar pavasara atnākšanu no 15. aprīļa līdz 15. maijam Latvijā sākušās gadskārtējās Mākslas dienas. Kandavā šis notikums iezīmējas ar Mākslas skolas aktivitātēm pilsētā un novadā. Gleznu galerijā «Vējspārns» teju kā atklāta Kandavas mākslinieku Toma un Astrīdas Šliseru gleznu izstāde.
Skatītāji varētu jautāt – ar ko gan šis laiks tik īpašs? Vai tad izstādes nav aplūkojamas cauru gadu? Tiešām, mākslinieki strādā visos gadalaikos, taču Mākslas dienās viņi ar saviem darbiem pienāk mums tuvāk, aicinot apstāties ikdienas steigā, ielūkoties vērīgāk un padomāt par mākslas nozīmi vispār. Kā mēs justos, ja pēkšņi pazustu visas gleznas, ja nebūtu mākslinieku, kas rūpētos par lietu un apkārtējās vides estētisko izskatu?… To, kādi mēs esam, brīnišķi raksturo Maijas Laukmanes dzejas rindas:
Visi mēs esam mazliet mazliet virves dejotāji
Un reizē ūdensnesēji,
Katrs ar savu nēšu smagumu plecos.
Visi mēs esam mazliet mākoņstūmēji
Un reizē purva susinātāji,
Tādēļ, ka sapņojam sapņus,
Tādēļ, ka vairāmies leduspuķu.
Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk –
Mēs gribam dzīvot ar prieku un mīlestību.
Ievadot Mākslas dienas, galerija «Vējspārns», 14. aprīlī aicināja uz tikšanos ar Astrīdu un Tomu Šliseriem. Bija ziedi, skanēja runas un apsveikumi, ar dziesmām mūs priecēja Agnese Reinsone un Ilmārs Bikše. Aplūkojot mākslinieku darbus, mūs gaidīja pārsteigums – Toma darbos parādījušies jauni toņi, bet Astrīda sākusi gleznot ar eļļas krāsām, kas prasa zināmu briedumu un uzdrīkstēšanos. "Arī lielākus izdevumus, jo krāsas ir dārgas," jokojot piebilda dzīvesbiedrs, atklājot, ka sievas darbi top pilnīgā vienatnē, kad pat pa durvju spraugu nav vēlams lūkoties. Astrīdas kundzes gan tikšanās reizē nebija, bet, mākslas darbus uzlūkojot, ir redzams, kā māksliniece gleznieciski atklāj viņai tuvās tēmas – mūsu Dziesmu svētkus, dažādas noskaņas, attiecības starp dabu un cilvēku, kura klātbūtne viņas darbos ir neiztrūkstoša.
Tikšanās noslēgumā galerijas vadītāja Ilzīte Grinberga mūs visus mudināja uz interesanto spēli – katram nostāties pie savai sirdij vistīkamākā darba un dažos vārdos īsi pamatot savu izvēli. Kāds pārsteigums – cik skatītāju, tik arī viedokļu! Vienus visspilgtāk bija "uzrunājusi" skaistā Latvijas daba, citus – dvēseliskas noskaņas, bet dažus piesaistīja gleznās ietvertās idejas un aktualitātes, piemēram, mūsu planētas globālā sasilšana darbā ar uzrunājošo nosaukumu «Ko nu?».
Pārdomas par izstādi un Mākslas dienām kopumā vēlos noslēgt ar A. Ķieģeļa vērtējumu par T. Šlisera ainavām: "Šai saules pilnajā ainavā es saredzu pavasara atmodas tuvošanos. Viss ved uz gaismu."
"Viss šajā pasaulē turas uz acu skatieniem, dvēselēm, nojausmām, ilgām.
Viss šajā pasaulē turas uz pavasara ziedēšanu un ābolu smaržu rudenī.
Viss šajā pasaulē uzzied jebkurā gadalaikā un turas uz gaismas staru – mīlestību." (M. Laukmane)
