Lieldienas jau klāt!

Laikā, kad diena kļūst garāka un nakts īsāka, katram skaidrs, ka drīz būs Lieldienas. Lieldienas – pavasara saulgriežu un kristīgajā pasaulē Kristus augšāmcelšanās svētkus – svin svētdienā pēc pirmā pavasara pilnmēness. Tas notiek ne agrāk par 22. martu un ne vēlāk par 25. aprīli. Kā sveiciens visiem Lieldienās Kandavas novada muzejā mēnesi (sākot no 8. marta) skatāma Lieldienu apsveikuma kartiņu izstāde «Lieldienas ir klāt!», kura tapusi sadarbībā ar Tukuma muzeju. Piedāvājam arī nelielu ieskatu Lieldienu svinēšanas vēsturē.

Kristīgās Lieldienu tradīcijas izsenis savijušās ar pagānisko svētku tradīcijām, kuras nav varēts izskaust gadsimtu garumā. Par to liecina arī vairāki vēstures avoti. Senos baznīcu vizitāciju protokolos un jezuītu ziņojumos lasāms, ka no 12. līdz 17. gadsimtam latvieši reliģiskajos rituālos iztikuši bez starpniekiem. Arheologu pētījumos šāds uzskats atrodams, jau runājot par agro dzelzs laikmetu. 1655. gadā Kurzemes superintendents Pauls Einhorns nosodīja senās tradīcijas un ticējumus, kuri latviešu vidū ir vairāk izplatīti nekā baznīcas rituāli.

Kas ir Lieldienas

Vārds "Lieldienas" darināts pēc senkrievu valodas vārda "veļikodeņ" parauga. Latviešu valodā šis vārds darināts līdz 13. gadsimtam, bet krievu valodā lietots līdz 16. gadsimtam.

Grieķu vārds "pascha" nozīmē "iziešanu". Savukārt šis vārds radies no senebreju svētku nosaukuma "Pesach", ko ebreji svin par godu izraēliešu iziešanai no Ēģiptes. Šādi līdzīgi nosaukumi sastopami daudzās valstīs: Vācijā, Somijā, Īrijā, Beļģijā, Albānijā, Rumānijā, Polijā un citās.

Saulgriežu svētki

Latviešu mitoloģijas struktūras un priekšstatu sistēmas saknes rodamas indoeiropiešu kultūrā. Latviešu mitoloģija veidojusies, apvienojoties kuršu, sēļu, zemgaļu, latgaļu pasaules uzskatu sistēmai.

Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu mītu centrālais tēls bija saule. Šis kults visbiežāk sastopams ornamentikā un gadskārtu ieražās.

Šeit dzīvojošo zemkopju dzīves veidu noteica gadalaiku maiņa un lauku darbi. Pašos senākajos kalendāros gads bija dalīts divās daļās: ziemā un vasarā. Sākotnēji pavasaris un vasara bija viens gadalaiks. Pēc vēsturnieka A. Švābes pētījumiem, jau 13. gadsimtā Latvijas teritorijā pazina trīs gadalaikus: ziemu, pavasari un vasaru. Rudeni latvieši, tāpat kā citas Eiropas tautas, sāka atdalīt ap 15. līdz 17. gadsimtu.

Gadskārtas un to nemainīgā kārtība no seniem laikiem cilvēkiem saistījusies ar stabilitāti, jo tās ritēja un mijās neatkarīgi no cilvēka gribas.

Senie cilvēki ticēja, ka gadskārtās pieaug enerģētiskais spēks un aktivizējas arī ļaunie spēki. Tādēļ īpaši svarīgi bija labajam būt aktīvam un, svētkus sagaidot, būt fiziski un garīgi tīram. Pārdabiskos spēkus un neizskaidrojamo pasauli cilvēki vēlējās ietekmēt ar maģijas palīdzību. Visspēcīgāk tā darbojās tieši gadskārtu maiņās – Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos.

Lieldienu simboli un tradīcijas

Attīstoties domāšanai un spējai vispārināt, cilvēki savas idejas izteica ar simbolu palīdzību. To rašanās saistāma jau ar paleolīta laiku. Gadskārtu svētkiem raksturīgi Saules un gaismas simboli. Lieldienās tās ir olas un šūpoles, Ziemassvētkos – bluķis, bet Jāņos – siers, vainagi un ugunskurs.

Olas

Olas Lieldienās ir kā saules, jaunas dzīvības un pilnības simbols. Ola kā pasaules un cilvēku rašanās simbols ir raksturīga ne tikai latviešiem. Tā ir sastopama arī somu, slāvu, peruāņu, japāņu, polinēziešu izcelšanās teikās.

Olas bija pirmais Lieldienu ēdiens. Tās mainīja, dāvināja. Cilvēki uzskatīja, ka ar tām var atrast pazudušus lopus un nodrošināt to veselību. Olas krāsoja dažādās krāsās, parasti izmantojot dabiskās krāsvielas: lapas, putraimus, sīpolu mizas un citas. Saistībā ar olām risinājās dažādas darbības: olu kaujas, olu ripināšana. Kristīgajā pasaulē ola simbolizē ne vairs zemes, bet gan cilvēka atdzimšanu.

Vēlākajos laikos arī olas kļuva par komercijas līdzekli. Dabīgajām olām kā konkurentes uzradās šokolādes olas. Bet visslavenākās un arī visdārgākās olas radīja zeltkalis un juvelieris Peters Karls Faberžē. 1883. gadā Krievijas cars Aleksandrs pasūtīja viņam īpašu darbu – dāvanu savai sievai carienei Marijai. No zelta un dārgakmeņiem radītā ola tā sajūsmināja carieni, ka cars pasūtīja Faberžē uzņēmumam pa olai katrās Lieldienās. Šo tradīciju turpināja arī Aleksandra dēls cars Nikolajs II. Kopumā Faberžē izgatavoja 57 olas.

Lai gan šodien retais vairs tic olai kā zīmei vai noslēpumam, tās simboliskā nozīme ir saglabājusies, un katru gadu olas krāso un izgrezno miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Šūpošanās

Šūpošanās nav sena tradīcija, bet mūsdienās ļoti izplatīta. Šūpoļu kāršana un šūpošanās bija rituāla darbība. Gandrīz visā Eiropā puiši šūpināja meitas. Ļaudis ticēja, ka šūpošanās veicina labības augšanu, nodrošina aizsardzību pret odiem, dunduriem un čūskām. Šūpošanās notika trīs dienas, taču tās rituāla nozīme attiecās uz 20. marta saules rietu, kad iespējams novērst ļaunumu. Šūpošanās kustību cilvēki neizdomāja savā prātā, bet gan noskatījās dabā, piemēram, labības šūpošanos vējā. Senie latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža un brangāki lopi.

Ūdens un uguns

Pagāniskajā kultūrā meklējamas saknes uguns rituāliem, kas notika Klusajā sestdienā. Tā bija uguns atjaunošanas ceremonija, aizdedzinot deviņu koku sugu ugunskuru un no tā aizdedzinot lāpas un ceļojot no mājas uz māju. Šādi rituāli raksturīgi daudzās Eiropas valstīs.

Gandrīz visas Eiropas tautas ticēja ūdens dziedinošajam spēkam. Tajā mazgājās, peldināja lopus, to lēja klāt ēdienam. Cilvēki ticēja, ka iemantot skaistumu un veselību var, ceļoties vēl pirms saules lēkta. Tad viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, turklāt dziedinošs bija tikai tāds ūdens, kas tecēja pret rītiem.

Kristīgās pasaules Lieldienas

Kristīgajā pasaulē Lieldienas ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās gadskārtējie svētki. Tie ir nozīmīgākie svētki kristiešu kalendārā.

Ar Lieldienām saistās 40 dienu ilgais gavēnis, kas sākas Pelnu trešdienā un beidzas Svētās sestdienas pusnaktī, dienu pirms Lieldienu svētdienas.

Svētā nedēļa sākas ar Pūpolu svētdienu, kas iekļauj krustā sišanas dienu – Lielo piektdienu – un beidzas ar Svēto sestdienu.

Lieldienas ir kristiešu svētki, kas aizguvuši daudzas pirmskristiānisma tradīcijas.

Lieldienas nav noteiktā datumā svinami svētki, tādēļ laika gaitā sāka ievērojami atšķirties datums, kurā dažādas konfesijas svinēja Lieldienas. Tāpēc 325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais Nikejā sasauca kristīgo bīskapu sapulci, kurā koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Tāpat koncils nolēma, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, kas tajā laikā bija lielākais astronomiskais centrs.

Izrādījās, ka precīza datuma noteikšana nebija iespējama, jo astronomijas zināšanas vēl bija visai nepilnīgas, tāpēc Lieldienas dažādās pasaules vietās turpināja svinēt dažādos datumos. Piemēram, 387. gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par 35 dienām.

Ap 465. gadu baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi. Šīs metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs 6. gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus.

Tā kā Lieldienu svinēšana ietekmē daudzus laicīgos procesus daudzās valstīs, jau sen izskanējuši ieteikumi vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu. 1923. gadā šo jautājumu izskatīja Pāvesta krēsls. Katoļu baznīcas augstākā instance neatrada nekādus kanoniskus iebildumus pret iespējamo reformu. 1928. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma lēmumu, kas ļāva Anglijas baznīcai Lieldienas svinēt svētdienā pēc aprīļa otrās sestdienas. Tomēr, par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas vēl arvien paliek svētki ar mainīgu datumu.

Lieldienu zaķis

Šis simbols nācis no seno Eiropas tautu kulta. Pēc tautu ticējumiem, tas dēj svētku olas, jo tiek uzskatīts, ka tās nevar dēt parastās vistas. Svētku priekšvakarā Lieldienu zaķis noslēpj olas dārzā, zālē vai mežā, un bērni ar prieku tās meklē.

Ar olu krāsošanu un slēpšanu ne vienmēr nodarbojies tikai zaķis. Vēl 19. gadsimtā dažās vācu zemēs šīs zaķa īpašības nevienam nebija zināmas. Līdz 16. gadsimtam ar Lieldienu olām darbojās visdažādākie dzīvnieki un putni. Dažos reģionos tās "slēpa" lapsas un gaiļi, citur – stārķi, dzeguzes un dzērves.

Viduslaikos zaķis bija pakļauts nosodījumam, jo tika uzskatīts par vieglprātīgas dzīves simbolu (vaislīguma dēļ). Kādu laiku zaķis tika atzīts tikai protestantu baznīcā.

Lieldienu zaķis attēlots kristietības ikonogrāfijā, simbolizējot neaizsargātību, spēju atrauties no vajātājiem, ja skrien kalnā, jo priekškājas tam ir īsākas par pakaļkājām.

Lieldienu apsveikuma kartiņas

Apsveikuma kartiņas ar mīļiem vārdiem, tautas dziesmām un nelielām vēstulītēm īpaši raksturīgas bija 20. gadsimta 20. un 30. gados. Kā kartiņu zīmējumi bieži tika izmantoti raksturīgie Lieldienu simboli: zaķis ar olu grozu, no olām izšķīlušies cālīši, pavasara ziedi un tikko izplaukuši zariņi. Nereti šos zīmējumus veidoja pazīstami mākslinieki. Tika izmantotas arī fotogrāfijas.

21. gadsimts atnācis ar jaunām tehnoloģijām un jaunām iespējām. Nu apsveikuma kartiņas bieži vien aizstāj īsziņas vai apsveikumi elektroniskā veidā. Lai izvēlētos apsveikumam pantiņus, vairs nav jāmeklē tautas dziesmu krājumi vai dzejoļu grāmatas. Šodien tos lieliski var atrast internetā. Lūk, nobeigumā viens no internetā atrodamajiem apsveikumiem:

Lieldienās lai saule silda,

Olas Jūsu punčus pilda.

Kad no šūpolēm būs miers,

Kārosies Jums Jāņu siers.

Lai Jums visiem priecīgas un saulainas Lieldienas!