Lielā novadošana vien tādēļ, ka ar dažādiem spiedienu veidiem vienai daļai no Latvijas valdošajiem atkal ir izdevies arī šī gala ļaudis piedabūt pie tādas vai citādas "sadzīšanas" jaunajos "kolhozos" – novados. Ar primitīvu motivāciju – "jo vairāk, jo labāk, jo lielāks – jo izcilāks". Šķiet, vairāk nekā desmit gadu kādu partiju kādi vīri ar to nodarbojas, bet joprojām tas pats primitīvisms, jūtama tā pati paviršība, kas jau bija paredzama dīvainā projekta pašā sākumā.
Šobrīd, kad valdība katram Latvijas pagastam patiesībā nemaz nav devusi īpašas izvēles iespējas, vienīgi varam mēģināt izvēlēties mazāko ļaunumu. Liels ļaunums būs, ja mēs akceptētu valdības ieteikto – izveidot vislielāko Latvijā – Tukuma novadu. Milzīga teritorija, daudz pagastu, daudz iedzīvotāju. Vienota pārvalde Tukumā, kas tomēr nekādi nespētu sakarīgi īstenot cilvēkiem labvēlīgu pārvaldi ik katrā lielā novada ciemā un pagastā. Nelaimīgi tad būtu gan pārvaldāmie, gan pārvaldītāji. Loģisks, cilvēkiem labvēlīgs variants būtu iecerēto "monstru" – novadu – sadalīt vismaz trijās daļās. To ieteica arī pētniecības grupa, kas izpētīja katra pagasta iespējamo nākotni pēc novada izveidošanas. Tā būtu labāk katram, valsts dotācija (Ls 200 000) saglabājas un saglabājas arī loģiskās iespējas kārtot lietas uz vietas. Esmu pārliecināts, ka tā noteikti ir labāk visu pagastu iedzīvotājiem (gan tiem, kas tuvāk Tukumam, gan tiem, kas tālāk no tā…)
Žēl, ka arī šajā jomā mums savā ziņā ir jācīnās ar savu valsti (valsts pārvaldes uzspiesto ierēdniecības stilu), kurai, šķiet, jau labi sen nerūp savu iedzīvotāju liktenis. Jau labi redzams, ka, īstenojot novadu reformu tās pašreizējā esībā – noteikti labāk nebūs. Nevienam. Ne iedzīvotājiem, ne pārvaldītājiem. Nebūs arī lētāk, būs dārgāk. Tādēļ šo – vienu no dīvainākajām jaunās (gribētos jau sacīt – brīvās…) Latvijas reformām arī tā vēlas sasteigt tagad, kad ir cerības, ka visas šīs muļķības un neapmierinātību, ko reforma izraisa, līdz Saeimas vēlēšanām aizmirsīs… Var jau būt. Bet patlaban ir jāmeklē reālākais un iedzīvotājiem pieņemamākais – tas, manuprāt, būtu vienkāršākais – pēc iespējas visu noteikt, pārvaldīt pašiem.
