Aristotelis cilvēka dzīves labumus iedalījis trijās grupās – "ārējos, dvēseles un miesas labumos". Un laikam jau senajam domātājam būs bijusi zināma taisnība. Cilvēks savas dzīves laikā nemitīgi tiecas pēc šiem trijās grupās dalītajiem guvumiem, taču laikam jau neviens līdz pat šodienai nebūs "izmērījis", cik daudz un kādās proporcijās ar šiem trīs grupu labumiem varētu tikt līdz galam apmierināta mūžam nepiepildāmā cilvēka dzīvotkāre. Bet viens nenoliedzami ir skaidrs – PAR DĒSELES LABUMIEM KATRAM CILVĒKAM JĀRŪPĒJAS PAŠAM. Un droši vien tāpēc cilvēki savas dzīves laikā nenogurstoši meklē ceļu uz DIEVU, MĀKSLU un MŪZIKU, lai dzīve nekļūtu par tukšuma un kailas eksistences jeb izdzīvošanas formulu.
110 trupas un 86 izrādes
Un te nu katram ir iespēja izlemt, ar ko viņš savu dvēseli vēlas, grib piepildīt – dejojot, dziedot, darbojoties teātrī, aužot, kaļot vai vēl kā citādi.
Teātris ir spēcīga dūre visās nozīmēs, tā ir sintēzes māksla, tā ir visu mākslu satikšanās vieta. Teātris ir vienīgā vieta (tālāk tikai baznīca), kur notiek reāls kontakts, saruna ar dzīvu cilvēku, nekur citur mākslā tā nav. Teātra mākslā pilnīgi viss balstās uz kolektīvo darbību, kolektīvo izpratni, protams, arī veiksmi, fantāziju, prāta struktūrām un inovatīvām idejām. Ir vērojams, ka teātrī ienāk ļoti progresīva jaunatnes daļa vai arī cilvēki, kuriem priekšstats par teātri ir ļoti primitīvs. Lai nu kāds kuram būtu priekšstats, teātra seju un tā savdabību, stilu, formu, saturu vai pliekanību veido tikai un vienīgi režisors.
Aizvadītās nedēļas nogales dienas, no 16. līdz 18. jūlijam, Balvos, šķiet, noslēdza šīs vasaras "Valsts mēroga" pasākumu parādi ar XII Latvijas Amatieru teātru salidojumu. Teātru salidojums notiek ik pa četriem gadiem, un tas ir līdzvērtīgs Latviešu dziesmu un deju svētkiem. No Tukuma tajā piedalījās Jaunatnes teātris «Brīvā versija» un bērnu – jauniešu teātris «Knifiņš». No 330 Latvijas teātru kolektīviem XII Latvijas amatieru teātru salidojumā piedalījās 110 trupas, trijās dienās parādot 86 izrādes.
Trijās dienās Balvu pilsēta kļuva par nebeidzamu teātra spēles laukumu, kur, neraugoties uz saules dāsni dāvātām dienām, izrādes bija skatītāju pārpildītas.
Izdzīvošana ir gana dažāda…
Redzams, ka šajā, grūtajā sezonā "izdzīvojuši" tie teātri, kur pašvaldību, kultūras departamentu un atbildīgie nozares vadītāji plānoja gudri, – respektīvi tā, lai netiktu pārtraukts radošums teātros, saglabājot procesa nepārtrauktību, veicinot un atbalstot teātrus piedalīties konkursos, novadu un reģionālās skatēs, festivālos. Šobrīd vinnējušas tās pašvaldības (to skaitā Tukums), kas uzskatīja un uzskata, ka kultūra ir vienīgais iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai ilgtermiņā. Kultūra nav veicinājusi Latvijas tautsaimniecības neveiksmes – gluži pretēji – tās reputācijai pasaulē ir tieša ietekme uz Latvijas eksportspēju.
Tukuma kaimiņnovads Dobele domāja un rīkojās atšķirīgāk, tur kultūra ir "aizdzīta" gulēt un tur arī nekas nenotiek. Nē, tur notiks gan, – tiesāšanās prāvas, bet tas jau ir cits intelekts… Interesanti būs rudenī iztaujāt kolēģi, kādi būs bijuši ieguvumi (cāļus taču skaita rudenī!), bet, piemēram, Maskavā, Tautas mākslas centrs, kā prioritāti uzskata teātru skates finālistus deleģēt (sedzot pilnībā visus izdevumus) uz kādu no Latvijas teātru festivāliem.
Bet Limbaži ar savu progresīvo pašvaldību (par to esmu pārliecinājies, būdams viņu organizētajos festivālos «Spēlesprieks») jau šosezon veica būtiskas reformas kultūrā un godīgi pateica: "Nē, tā neturpināsies! Ja Tu esi spēcīgs un vairāk vari sevi ieguldīt radošā darbā, un Tev ir rezultāti, tad Tev arī pienākas vairāk." Un nelīdz ne brāļu, māsu, ne kaimiņu, radu līdzās pastāvēšana. Tā var reformēt stipra pašvaldība. Rīga reformē vēl interesantāk, pārtraucot uzturēt teātri – Observatoriju ar 30 štata vietām, kuru budžets gadā simts tūkstoši latu. (Diemžēl, šis teātris krita kā politikas upuris.) Krievijā teātra slēgšana nozīmētu pilsoņu karu. Tāds process tur nav iespējams, jo teātrī izaug bērns no mazotnes un tad, kad viņš jau ir kļuvis par uzņēmēju, viņš ir pirmais, kas atbalsta kultūru sponsorējot.
Piemēram, Vācija 2010. gada teātru uzturēšanai piešķīra 194,5 miljoni EUR, Hamburgas pilsētas teātriem vien 91 miljonu EUR gadā, bet 4,2 miljonus EUR -neatkarīgiem teātriem. Latvijas teātru uzturēšanai 2010. gadā atvēlēti 6 miljoni EUR.
Protams, skarbi salīdzinājumi!
Ar latgalisku sīkstumu, vienkāršību un ticības spēku
Balvu pilsēta spēja trīs dienas stāvēt pāri krīzes problēmām, niecīgajam salidojuma budžetam ar savu Latgales sīkstumu, vienkāršību, sirsnību un, protams, TICĪBAS SPĒKU. Tas bija jūtams ik katrā pasākumā. Katrs salidojuma dalībnieks kā piederības zīmi salidojumam saņēma nieka sērkociņu kastīti ar festivāla logo un klāt tam nelielu piezīmes lapiņu ar piebildi, ka sērkociņi ir svētīti 4. aprīlī, Lieldienās. Ticiet, ka šajās salidojuma dienās nemanīju nevienu salidojuma dalībnieku niekojoties ar sērkociņiem…
Salidojuma noslēgumā katram kolektīvam tika uzdāvināts rupjmaizes klaips un svece ar īpašu logo – Dievmāti, no kuras sirds plūst sarkani (mīlestības) balti (žēlsirdības) stari, kuri apgaismo visu un visus bez izņēmuma.
XII Latvijas Amatieru teātru salidojums Balvos iezīmējās ar līdz šim visplašāko izrāžu programmu. Vairāk nekā 80 izrādes un droši vien izvēle, ko skatīt, radīja vislielākās grūtības.
Prieks ir nenoliedzams, vispirms jau par labi padarīto darbu. Jaunatnes teātris «Brīvā versija» rādija atkārtoti (pusnaktī un agrā rīta stundā) izrādi «Aizvien tāpat», kuru noskatījās ne tikai Latvijas teātru eksperti L. Akurātere, G. Zeltiņa, I. Kļaviņa, LKA rektors J. Siliņš, bet arī ārvalstu teātra speciālisti no Krievijas, Lietuvas, Igaunijas un, protams, gandarījums par to, ka šie viesi izrādi novērtēja ļoti atzinīgi, bet Starptautiskās Amatierteātru asociācijas Krievijas nacionālā centra ģenerālsekretāre Alkla Zorina jau nodeva uzaicinājumu un pieteikuma paketi, proti, piedalīties jauno teātru konkursā SaktPēterburgā, kas notiks septembrī, bet festivāls – šī gada nogalē.
Ar šo lielo visas Latvijas pasākumu vēlos arī noslēgt Jaunatnes teātra «Brīvā versija»
sezonu un pāris nedēļas padzīvot savos Vidzemes laukos un sagatavoties jaunai sezonai, kuru atsāksim 29. augustā, bet līdz tam sakot lielu paldies saviem teātra kolēģiem par tik piesātinātu, darbīgu, radošu aizvadīto sezonu un lielisko, pārcilvēcisko darbu XII Latvijas amatierteātru salidojumā Balvos.
Un, protams, paldies visiem mūsu teātra atbalstītājiem un palīgiem: Dacei, Intaram, Kristapam, Artim, Intai, Anitai, Vitai un Ilgonim (šoferim). Lai šīs vasaras saules dāsnums mūs visus iedvesmo kaut kam īpašam!
Super! Cilvēks-orķestris! Prot lieliski strādāt,precīzi pateikt un vēl arī būt publicistam.
Jaunatne viņu mīl un ciena tāpēc,ka viņš ir ļoti taisnīgs,ļoti,ļoti taisnīgs cilvēks,kurš savā profesijas darbā vispār neielaiž sadzīvi,viņš nekad nepieļauj cilvēka pazemošanu un prot otram pateikt cilvēcīgu,neuzspēlētu paldies,
bet kad iestājas ironijas un humora stundas,-nu tad līdzcilvēki turaties!
Liels cilvēks un Liels mākslinieks ! 11 gadus apakaļ strādāju šai teātrī un domāju ja dzīve iegrozīsies tā,ka varēšu izbraukāt uz mēģinājumiem,tad noteikti būšu tur.
Tiešām apsveicami,ka gudras plānošanas rezultātā mūsu pilsētas kolektīvi var radoši strādāt,
piedalīties un priecēt citus.Lai veicas arī turpmāk!
Mēs skatam visas “Brīvās versijas“ izrādes un visas ir ļoti interesantas.Kāpostnieks -izrāde,vienkārši pārsteidz ar izdomu,fantāziju un aktieru izpildijumu.
Ja no 330 Latvijas teātru trupām piedalijās 110 teātri,tad tas ir briesmīgs kritums.
Vabūt vainīgs karstais laiks un cilvēki vienkārši neizturēja,jeb va tiešām tik šausmīgi ir nogriezts kultūrai,teātriem.
Mūsējie rullē!
Es nedomāju,ka Jaunatnes teātrim iet viegli ar līdzekļu iegūšanu.Kurš tad šobrīd
var atvēlēt kultūrai un cik tad maksātspējkīgs ir skatītājs.
Nav jau kā ASV kur nodzīvoju veselu gadu un redzēju kā uz līdzīga teātra izrādēm biļete maksā 25 dolāri,bet uz Tukuma teātra izrādēm vienkārši smieklīgi -1-līdz 2 lati.
Bet vai tad radošam un spējīgam cilvēkam ir jādomā par naudu? Vai tad nepietiek
pilsētā ierēdņu,kuru tiešs pienākums būtu par to domāt,producēt.
Tikai tagad ievēroju šo jauko,intelektuālo rakstu!
Tas vien jau ir unikāli,ka autors pat nepieļauj domu ka krīze dosies pļaut kultūru.
Šādi cilvēki kultūras druvā patiesi ir varoņi,jo tas taču viss balstās lielāko ties uz entuziasmu
un pašatdevi,-katru dienu pavadot cīņā par izdzīvošanu. (nav taču nekur Latvijā dzirdēts ka nu briesmīgi tiktu atbalstīta un sponsorēta māksla)
Manuprāt,nav vairs tālu ,vēl savi 2-3 gadiņi un Tautas mākslas kolektīvi būs milzīgā vērtē,kā tas ir AustrālijĀ,Kanādā,ASV un citur,jo līdzcilvēki pratīs novērtēt otra cilvēka kapacitāti,kuri spēj,var atļauties sevi ziedot, un tas pienāks arī Tukumam,pavisam dzīiz un tas nebūs lēti.
Tas vien jau ir liela cilvēka mērogs,ka piemēram,gudrs puisis neiet politikā un nebāžas deputātos,kur sastūmušies ne jau tie talantīgākie un zinošākie cilvēki,bet kuri ir sīki cilvēki un nespēj sevi apliecināt dzīvē un grib izcelties kā mazi diktatoriņi provinces ūdeņos,
jo viņi jau neko nespēj ne mainīt,ne ietekmēt.Atturēties no šitām “kakām“ ir patiešām
lieluma pazīme. Es tika tagad tā pa īstam saprotu,kur ir starpība starp provinciālu sadzīves cilvēku un talantīgu mākslinieku. žēl,vienīgi,ja Tu neesi ielīdis ierēdņos,Tev tas momentāli atspoguļojas algā un man bieži vien tā Škāna (ar kādu atdevui cilvēks darbojas) žēl.