22. maijā Tukuma pilsētas kultūras namā notiek tukumnieka Elmāra Augusta Rumbas dzeju grāmatas «Puikas sirds un mūža zīmes» atvēršanas svētki. Man bijusi iespēja vienai no pirmajām iepazīties ar kontroleksemplāru. Vēlos dalīties savās izjūtās un pārdomās par krājumu.
Labrīt, mīlestība! Puikas sirds nostājusies krustcelēs cenšas izdibināt noslēpumu. Sākt ugunsskrējienu!? Salst pat zvaigznes. Ieskaņai paņemt vējlukturi? Ak, Dievs, divi ceļi vienā aizslīd tālumā. Stropā – viss kopā! Nojaušamā nejaušībā sasieti ar nabassaiti izejot Jāņuguņu mistēriju ejam saulei pa pēdām. Iededz sveci!
Dzejoļu nosaukumi rindojas viens aiz otra nebeidzamā kolāžā. Dzejnieka rūpīgi nopucēts un nopulēts dzejolis slēpjas zem kāda no apakšvirsrakstiem, bet godprātīgi ieņēmis vietu krājumā «Puikas sirds un mūža zīmes».
Autors gluži kā baltais tēvs aizsedzies aiz Tukuma eglēm dziļdomīgi klusē uz grāmatas vāka. Nav jāklusē un jāļauj vaļa citiem, bet skaļi jāsauc: "Neraugieties uz manu sirmo bārdu un kuplajām uzacīm. Mana sirds ir jauna. Tā rada. Rakstu sen un daru vēl! Gribu Jūs ievest savā pasaulē pa dzejoļiem būvētu ceļu. Dažādība laikā, garā, noskaņojumā, ir katrā stacijā. Ceļš savieno laikus: tagad un toreiz, šodien un rīt. Jā, un vakar!"
Uzsēdinājis lasītāju brīnumzirgā dzejnieks iziet bērnības laiku, bet ne gadu pēc gada. Tēvs, māte, brīnumi lasot ļauj pašam uzburt viņa bērnības dienu ainas, tomēr blakus tam redzot autoru šodien, kurš sēž uz betona kluča pagalmā un vēro bērnus spēlējamies. Nē viņš nevēro, viņš atceras sevi tur – bērnībā caur pieskārieniem dzejas rindās.
Aizaugt līdz mīlestībai caur sapņiem. Aši un sirsnīgi vēro mīlas līkločus arvien sēžot turpat sētā. Vasara dzejā mijas ar ziemu, atnāk pavasaris, bet brūnās acis karstākas par sauli ļauj uzburbuļot avotam smaidā. Daudz dzejnieks uzrunā ar mīlestību, pašu mīlestību un spiež domāt par viņa mūzu. Kas viņa ir? Vārdā nenosaukta, klātesoša ar ābeļdārza maigumu ziedēšanas reibā. Meitene no divkāršā sapņa? Diez vai. Jo jaunāka dzeja, jo vieglāk ir ieraudzīt mīlestību un acis, kurās tā atmirdz. Drošāks ir kļuvis pats mīlētājs. Tagad taču ir vieglāk piemiegt aci un šķelmīgi teikt: "Vecā brūte!" vai "Sievīte Annīte!" Beidzot veras durvis un smaids aizdzen melnos padebešus, viss dzīvo mirdz un runā. Liela ir mīlas vara, par to nerunā klusi un lēni, bet skanīgi, gana skaļi un degoši, lai redz, ka ugunskurs kurās.
Raibie un pelēkie ikdienas tauriņi dejo apkārt bez mitas. Gribas redzēt šodienu, kurā esi un kā ar hronista aci fiksēt brīdi. Spīd mēness un apkārt lēkā nu jau mēnesstruši, mašīnas piesmako ielas, jauni cilvēki staigā ātri, bet vecais vilks ir nesen pensijā. Lasi tā un citādi, bet jaunībā dzejnieks bija filozofiskāks. Varbūt toreiz runāja citādi un tagad grib dzirdēt skaidru valodu. Viņš tam ļaujas un risina sarunu laikam saprotamā veidā.
Pamazām iezīmējas mūža zīmes. Bet gribas teikt, ka tomēr miglā, lai arī asas. Aktīvāk darbojas vecuma mafija. Vecais ozols kalst dodot vietu jaunajam, slinkajam latvānim. Brīžam biedē mūžības tuvums, kas ir pretrunā ar dzejnieka radošo dvēseli, vērīgo skatu. Gaišu dzīvības stīgu uztur mīlestība. Domās atgriešanās jaunībā runā par vēlmi dzīvot, bet tas nav ideāls. Ideāls palika tur – jaunībā. Veču paradīze ir dārzs, skats pa trešā stāva logu un nedrošība – cik nu ļauts? Bet citā saulē ar var spožāk spīdēt. Mierinājums ir viens, bet dzejniekam tas neskan, mēs mirstam visi, nekas nav mūžīgs. Viņš pats saka, ka mainās ļaudis, bet nez kāpēc grib turēt sāpi par vecumu.
Dzejrades procesā dzejnieks ir jautrulis, vaļinieks. "Kamēr sieva ceļu taisa,/vīriņš kokteiļus tur maisa./ Tāda nu tā dzīves daļa,/ Sievai rūpes, vīram vaļa." (Dzejolis “Tāda ir dzīve!) Dzeja rakstās pati, tā jaunina āres, viss šķiet krāšņāks. Dzejojot pasauli redz citādu, tā ir kā sava veida siets, caur kuru iespējams saskatīt citu – paralēlu realitāti.
Cik salīdzinoši viegli tie top, toties vairāk darba prasa apstrāde, rindiņu sakārtošana, lai doma būtu tā, ko vēlas pateikt. Šķiet dzejoļi ir pamatīgi slīpēti un apstrādāti, no kā nevar izbēgt un nav jābēg.
Zvaigznāju gaiteņos klīst patriotisms ar pavērstu skatu pret Latviju, Tukumu un Jaunpili. Tas mijās ar saulgriežu mistērijām un brīnumiem cauri Lieldienu vīzijām. Pagāniskais cieši savijies ar kristīgo dod grāmatas noslēguma daļai mistisku, neizzināmu pieskaņu. Acīmredzot tas ir svešais, tālais un cilvēka apziņai netveramais, kas varētu būt Dieva pasaulē, Visumā, Mūžībā. "Bez Dieva ziņas nekrīt mats no galvas", – paliek doma caur pukstošo sirdi.
“Man daudz draugu un labu cilvēku. Es gribu tiem veltīt savus vārdus", – sauc dzejnieks. Kas viņi ir? Gribas pieminēt. Tepat vien mūsu ļaudis – Pēteris Jurciņš, Taira Haļāpina, māsa Olita, Pētris Butāns. Pāri laikam ir nosaukt visus, bet ik pa brīdim viena un otra doma pie Jums aizķeras."
Tā var rakties un burties pa krājuma lapām un atrast sev ko jaunu, citu, nebijušu, senatnīgu un pavisam jauneklīgu, mūsdienīgu. Šodienas dzejas stiliņu un savdabīgu filozofiju. Ir vērts ieskatīties, pavērt vāku, no kura raugās mazs smīniņš un domāt savas domas caur dzejas vārdiem.
