Kurš karotājs labāks?

16. martā Mamikins TV5 ekrānā arī ņēmās par 16. martu. Centrālā doma – kā jau krieviski runājošajiem un domājošajiem paredzētajā televīzijā – leģionāri tomēr bija esesieši. Tātad – piemiņas diena viņiem nepienākas. Jā, iespējams, viņi drīkst pa kluso Lestenē puķīti nolikt. Bet Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, un vēl pulkā – to nu gan ne!

Tikai neviens no raidījuma dalībniekiem nespēja atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Kādēļ joprojām savus maija svētkus drīkst svinēt tie, kas bija frontes otrā pusē un kuru rindās bija bērnu un sirmgalvju šāvēji, sieviešu izvarotāji, laupītāji, marodieri un zagļi?
Kādēļ izrādīt savu vēsturisko un morālo aklumu un spītīgi aizstāvēt savu "vienīgo pareizo" (jau 50 gadus "pareizo"!) viedokli, ka "sarkanie" bija labi, bet pārējie – nelieši? Kādēļ "lielā brāļa" šovinisms ir "pareizs", bet mazākas valstiņas iedzīvotāju lepnums un spīts – nosodāms, nicināms un aizliedzams?
Kādēļ šobrīd, kad pašā Krievijā jau nosodīts un aizmēzts staļiniskais komunisms, 40. gadi joprojām tiek mērīti tā laika tradīcijās?
Uz šādiem jautājumiem gudrajiem vīriem televizora kastē atbildes nebija. Sākās vien slidināšanās ap kārtējo karsto vēstures kartupeli, kuru nekādi nav iespējams norīt. Pareizi viens latviešu vīrs sižetā teica – tā ir vēsture, tā ir pagājusi. Jā, to nekad neaizmirsīs paši leģionāri un viņu tuvinieki, bet jādzīvo taču tālāk.
Un nākamībai jāatceras: neviens karotājs, neviens karš, neviena okupācija nav laba! Bet tādēļ jau nevar paziņot, ka visi karotāji būtu šaujami un nīdējami. Cik tad bija to, kas sarkanajā armijā gāja tādēļ, ka svēti ticēja idejai un no sirds gribēja karot?! Un cik tādu, kuri daudz labprātāk būtu palikuši mājās pie sievas un bērniem, aruši tīrumus un audzējuši labību un kartupeļus? Un cik – tādu, kuri nezināja, ka mājās palikšanas gadījumā tiks saukti par dezertieriem un saņems sodu? Un cik – tādu krievu dvēseļu, kuras pašas pieteicās vācu armijā?
Un vēl. Cik gan briesmīgi izskan "pareizā mērcē" pasniegts apgalvojums, ka 70% bērnu latviešu skolās "esesiešus uzskata par varoņiem"! Mīlīši, lepoties ar vēstures nezināšanu gan nevajadzētu… Un operēt ar melīgiem faktiem publiskā telpā – vēl vairāk.
Arī mūsdienās pasaulē karo viena valsts pret otru, viena ticība pret otru, viens klans pret otru, viena politiskā pārliecība pret otru, "labie" pret "sliktajiem". Protams, mums šeit, Latvijā, siltās čībās pie televizora sēžot, viegli spriedelēt, kuram tai Somālijā, Zimbabvē vai Irākā taisnība un kurš ir "labais". Tikpat viegli mums lemt, kurš bija uzvarētājs Vjetnamas karā. Bet – ko mēs patiesībā par to visu zinām?! Apaļu neko.
Domāju, šādās piemiņas dienās ikvienam būtu vērts prātā apcerēt, ka jebkurš karš ir slikts. Jebkura ieroča pacelšana pret otru cilvēku ir noziegums. Un katrs no mums ir atbildīgs, lai nevienam šāds noziegums nekad nebūtu jāpastrādā.