Pēc vairākām drūmām, lietus izmērcētām dienām 27. augusta rīts atausa saules lutināts. Vānes pagasta pensionāri pulcējas savai ikgadējai pagasta sponsorētai ekskursijai.
Kad visi 32 atraduši blakus sēdētājus un iekārtojušies omulīgai tērzēšanai grupas vadītāja paziņo, ka nekāda gulēšana nesanāks, jo mūs jau gaida kūpoša tējas krūze Rendā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā «Upmaļi». Šeit mājvietu atradusi uztura bagātinātājs – «Annas Bergmans tēja».
«Upmaļos» mūs jau gaida saimniece, Sarunu Dārzā mūs sagaida arī mājas melnais runcis, kurš izrāda savu labvēlību līdz par nepiedienīgu uzvedību tiek no kompānijas izraidīts.
Pēc iepazīšanās ar dažādiem augiem tiekam aicināti semināru zālē uz tēju degustāciju. Apkārt smaržo tēju slotiņas un augu dekori, kamīnā kuras uguns un rimta parunāšana var sākties. Esam cilvēki gados katrs ar savām vainām un kaitēm, bet Annas kundze rod atbildes uz katru no mūsu jautājumiem, pastāsta par tēju vākšanu, ko nevajag lietot un ar ko jāuzmanās. Un tad jau iznes kūpošas tējas krūzes… bet tēja ir bez cukura. Nav nemaz tik slikti klāt liktie žāvētie āboli un ābeļu lapas dod patīkamu aromātu, kuru vajag izgaršot. Sarunas turpinās apskatot tēju dārzus. Pēc vairākām stundām attopamies, ka jau kavējam nākošajā apskates vietā. Steidzīgi sapērkam tējas un atvadāmies. Šeit noteikti vēl jāatgriežas, Jo Annas kundzes zināšanas par tējām ir neizsmeļamas.
Pēc gandrīz stundu brauciena piestājam Laumu dabas parkā. Gida pavadībā izstaigājam bišu taku. Iepazīstamies ar dzīvi bišu stropā un bišu valstības noslēpumiem. Drosmīgākie pamēģina iejusties gan bites, gan dravnieka lomās. Apskatām krāšņās ūdensrozes. Nogaršojam pankūkas ar medu. Ar savu mīlestību un velmi kopā bildēties nomocam parka lielo lāci.
Ceļš turpinās jūras virzienā, kad pabraukts labs gabals aiz Dundagas sākam pētīt ceļa malas lai nepalaistu garām selekcionāres Ritas Bumbieres dāliju dārzu, kurā mājvietu sev atradušas vairāk kā 1000 dāliju šķirnes, starp tām ir vairāki desmiti pašas saimnieces radītu dāliju šķirņu. Mūsu dāmām šeit bija vieta sirds un dvēseles veldzēšanai. Ziedu krāšņums un formu daudzveidība pārsteidza un apbūra.
Vēl iegriezāmies Slīteres bākā, kura celta 1849. gadā un ir otra vecākā navigācijas būve Latvijā. Uzkāpām bākas tornī 102 m virs jūras līmeņa un paskatījāmies uz Sāremā salu. Vai redzējām? Kuram skaidrāka acs tas arī redzēja, bet jūru redzēja visi, lai arī bāka atrodas 5,3 km attālumā no jūras.
Diena sliecas uz vakara pusi, kad apguruši piestājam Kolkas ragā. Aizejam jūrā pamērcēt sāpošās kājas un izbaudīt jūras varenību. Jūra šodien tāda dusmīga pa reizei mētā baltas putu galotnes, bet blakus līcī ūdens tik mierīgs un gluds. Šeit ir tā vieta kur divas jūras tiekas. Tur tālāk jūrā, sēkļa galā redzama mākslīgā sala, uz kuras uzcelta Kolkas bāka.
Atvadāmies no kaijām un braucam mājās. Šī diena bija gara un interesanta. Uzzinājām daudz jauna un noderīga. Šķiramies ar velmi, lai šādas dienas būtu biežāk.