6. jūnijā, kad vēl ziedēja ceriņi un bija rudenīgi vēsi, Džūkstes pasaku muzejā jau otro gadu pulcējās ļaudis uz pasākumu, ko esam nosaukuši šādi – «Kolhozu stāsti».
Norunāts pērn
Sākums šai jaunajai tradīcijai meklējams pirms pāris gadiem. Toreiz Kuldīgā pulcējās stāstīt gribētāji un pratēji no Kurzemes, mācījās, ieklausījās un jau pavasarī reizē ar Kuldīgas svētkiem notika festivāls «ZIV ZUP». (Šopavasar tas notika trešo reizi.) Bija interesanti. Arī Džūkstes pasaku muzeja draugu kopa nolēma pamēģināt, kā tas ir – vienkārši stāstīt, stāstīt to, ko dzīvē esi pieredzējis, no vecākiem un draugiem dzirdējis. Reizi mēnesī pulcējās kundzes labākajos gados, atcerējās bērnību, skolas gadus, grūtos pēckara gadus un visbeidzot nonāca pie sava mūža garākā posma – darba gadiem kolhozā. Tā radās doma par kolhozlaiku stāstiem.
Pagājušajā vasarā sanācām kopā dažādi ļaudis – pašmāju, bija arī ciemiņi no Saldus, Kuldīgas, Dobeles, Ventspils, Bērzes, Tukuma, Rīgas. Dižais viesis bija visu cienītais runas un rakstu meistars Ēriks Hānbergs. Lai šīs stundas nepazustu, rūpējās gan folkloras pētnieks Guntis Pakalns, gan Tukuma žurnāliste Rūta Fjodorova. Lasītāji noteikti atceras viņas publikācijas. Vakarā šķiroties, izskanēja doma – vēl jau viss nav izrunāts, nākošvasar jāstāsta atkal.
Rubli vairs nepazīst
Sacīts, darīts. Un tā sestdien, 6. jūnijā, pie muzeja piestāja mašīnas, nāca jautri ļaudis. Dažs labs pavisam neparastā izskatā – gluži kā no pagājušā gadsimta. Izrādās, ka ieradusies vesela sanitārā kopa no Kuldīgas, lai rīkotos ārkārtas situācijā. Nekad jau nevar zināt, kas pēkšņi var atgadīties ceļā. Bet Ventspils puses kolhoza «Komunisma ceļš» aģitbrigāde «Ceriņu trieciengvarde» patiesi pārsteigusi Usmas veikala jauniņo pārdevēju. Pirkuši ciema kukuli – īstu formas ķieģelīti. Un maksājuši ar īstu padomju laika naudu. Bet pārdevēja nevarējusi izdot pārpalikumu, neesot veikalā tādas naudas. Pirmo reizi mūžā tādu redzot. Redz, cik ātri aizmirsies varenais desmitrubļu gabals!
Cits pēc cita saradušies gan stāstīt gribētāji, gan klausīties kārotāji. Nekas, pienāks laiks, un arī klausītāji vērs stāstam muti vaļā. Tie, kuri muzejā pirmo reizi, izstaigā telpas, priecājas par neparasto klaunu izstādi: vai traks – turpat divi simti vingro, muzicē, smīn, smaida, pat raud! Raud, jo esot gaidījuši šodien ciemos savu māmiņu. Slikti te neklājas, bet vēl pa reizītei sirds pēc mammas skumst. To klauniņi pačukstējuši Ārijas kundzei no ventiņu zemes…
Uz kolhozu – visa klase
Un tad viss iet vaļā! Ēdnīcai durvis līdz galam vaļā, bļodās smaržo kolhoznieku pusdienas zupa. Visus uzrunā pasākuma izauklētāja Judīte, tepat no mūsu kolchoza «Imanta». Šoreiz aicinājums – atcerēties par tiem gadiem, kad skolēni, studenti devās celt lauku saimniecību varenību. Kā, būdmai mēnesi projām no mājām, Jelgavas pedagoģiskās skolas 1. kursa 14 un 15-gadīgi meitēni un zēni vāca, glāba ražu kolchozā «Brīvais vilnis» un vakara pakrēslā dziedādami nāca uz savu mājvietu Emburgas «Billītēs», kā studenti devās apgūt jaunās zemes tālajā Kazahijā, kā Tukuma Birznieka-Upīša vidusskolas absolventi – visa klase – komjaunatnes un partijas aicināti (varbūt – maldināti?), devās uz atpalikušo kolhozu «Amula»… Un kas no tā visa sanāca. "Mēs jau lieli būsim drīz, dzīve sapņus piepildīs!" dziedam visi, spēcīgu atmiņu iespaidoti, pavadīti. Gluži nejauši pamanu dažās acīs pamirdzam pa asarai. Kā šī mūsu bērnības un jaunības 50. gadu dziesma izskanēja! Jaunās viešņas un pašu māju Dita brīnās – nekad tādu neesam dzirdējušas. Bet dziesma laba, no bērnības mīļa – par tālajiem siliem, zaļo bērzu rindām un spožo sauli.
Pēc pusdienām stāsti nerimstas – kā vaļā parautas slūžas, kā ūdens rit, tek, plūst. Atmiņās nopietnais mijas ar jokiem, dramatiskais – ar jautru anekdoti, pat dziesmu par senaizmirsto Staļina tēti un apdraudēto Konstitūciju. To dzied Ināra, piedziedājumu raujam visi līdzi. Līgas stāsts par siena vešanu izraisa varenu smieklu sprādziena vilni. Te nu ir darbs glābēju kopai ar Inu un bungām, gāzmaskām, nestuvēm un visu citi, kā jau sanitārai kopai pienākas. Mūsējās "kopnieces" – Skaidrīte, Aina, Zinta – izvērtē – jā, viss notiek pareizi.
Cer, ka būs vēl…
Diensvidus stunda pagājusi ātri, laiks doties launagā. Kaut kas tik kārdinoši smaržo, aicināt aicina dārzā zem vecajām ābelēm. Te, Lanceniekos, vēl daudzi zēni atceras, kuru ābeli katrs stādījis pirms gadiem piecdesmit. Žēl, ka neatnāca, neparādīja, nepastāstīja. Bet sanākušie stāstnieki nav apturami, nu jau kā stafeti, kā krosu skriedami, cits no cita pārtver stāstāmo, smejamo, neaizmirstamo. Nepārspēti ir Liesmas amizantie stāsti un veltījums cukurbietītei. Tad ievingrinām balsis, raujam līdzi Aijas vadītajām dziedātājām no Herberta Dorbes muzeja «Senču putekļi». Kas tad tas, nu gan neko neprotam, nesaprotam! Izrādās, tās – lībiešu dziesmas, kas skan tik neparasti, nedzirdēti.
Nu ko, laiks teikt paldies un ardievas, bet tas neiet tik ātri. Stāstītāji saņem kolhoza «Imanta» valdes piešķirto krūšu nozīmīti «Nopelniem bagātais kolhoznieks», dažai labai no ilgās gaidīšanas aizrūsējusi piespraude. Vēl jāuzdzied, kopā ar ceļa kāju vēl izskan par ceriņiem, kuri līgst logā, par vientuļo ozolu, vēl jāpaspēj kāds aizķēries īsais stāsts. Gan jau kādreiz tos arī izlasīsim uz papīra vai internetā. (Papīrs jātaupa). Guntis otros kolhozlaiku stāstus iemūžina savos brīnumaparātos, ticam, ka kādreiz būs arī disks gan ar pirmajiem, gan ar trešajiem stāstiem. Trešajiem ir jābūt, nolemts, un viss. Pēc gada jūnija pirmajā sestdienā tiksimies atkal – tepat, Lancenieku skolas dārzā, Džūkstes pasaku muzeja zālēs. Ceram, ka mūsu pulks būs vēl kuplāks. Šoreiz, tāpat kā pirms gada, bijām tā – ap piecdesmit. Paldies visiem, kuri šajā rudenīgajā pirmajā vasaras nedēļas nogalē atbrauca, atnāca. Jā, stāstīt un lielīties ir jāprot. Jāprot to darīt tā, ka ir prieks un interese klausīties, visbeidzot pašam traukties kājās un sākt! Bet, iegaumējiet! – ar tukšu vēderu nekas prātīgs nebūtu sanācis. Tāpēc sakām vienā balsī: paldies Ausmai par garšīgajām pusdienām un launagu, Zojai par kvasu, ciemiņiem par smaržīgo maizīti, mūsu Ainai un kuldīdzniecei Norai – par cāļa kumosiņu brūnināšanu. Tas nu arī viss!
Otro stāstnieku saietu Džūkstes pasaku muzejā organizēja, vēroja, konspektēja un aprakstīja
Malacis, Judīte, un visi džūkstenieki! Man prieks par jums!
Nu tak vajag taisīt to Džūkstes muzeju par kārtīgu Kolhoza muzeju ar visādiem šoviem, kas tūristiem patīk, "ceļojums laikā". Būs orģināli un interesanti. A tagad ar tām pasakām – ne šis – ne tas. It kā ir, bet tomēr nav.