15. maijā 15.00 un 18.00, Tukumā, Talsu iela 4, Kinopunkts kopā ar «Amigo» aicina uz projekta otro filmu. Ieejas maksa – 1 santīms. Britu režisora Maika Lī filmu «Laimīgajiem veicas» varētu noraksturot kā ievadu dzīves svinēšanā, vai, kā to norāda viens no filmas varoņiem, haosa svinēšanā.
Popija ir trīsdesmit gadus veca piemīlīga, dzīvespriecīga un nedaudz dulla sākumskolas skolotāja, kura dzīvo kopā ar savu senu draudzeni Zoī un ik vietā, kurā viņa parādās, viņa mēģina ieviest prieku un gaišumu. Tomēr ne visi šādus centienus saprot…
Šī nav filma ar ierastu darbības gaitu vai dramaturģiju, kuru varētu paskaidrot shēma “normāla dzīve-sarežģījums-risinājums-atkal normāla dzīve", kaut gan lielās līnijās Maiks Lī ir darbojies tieši pēc šī uzstādījuma. Citiem vārdiem sakot, filma nav Holivudas lielbudžeta pelnītāja, kam jānodrošina nepārtraukta skatītāja uzmanība – stāsts par Popiju atsevišķās epizodēs darbojas pats savu dzīvi, jo elpu aizraujošu un asinis stindzinošu mirkļu filmā tiešām nav daudz. Toties ir pavisam citas lietas, kas ir daudz būtiskākas par atraktīviem izgājieniem, neticamiem sižeta pavērsieniem un aktieriem no žurnālu vākiem. Sallija Hokinsa, kura attēlo Popiju un par savu darbu 2008. gadā tika novērtēta ar Berlīnes kinofestivāla Sudraba lāci, ir šo būtisko lietu pašā virsotnē, jo aktrises gan ārējā, gan iekšējā izteiksmība patiešām apbur un liek mums aizdomāties par to, kurš no mums pazīstamajiem cilvēkiem ir tāds saulstariņš, kurš mēģina citus iepriecināt, kaut tieši tāpēc no malas atstāj naivu vai pamuļķīgu iespaidu. Taču vai naivums nav patiesuma brālēns? Vai mēs, kuri reizēm gribam izlikties tik stalti un rāmi, patiesībā arī neesam pavisam citādi – brīvi un atraisīti, gluži kā savā vaļā atstāti bērni?
Popijas dzīvesprieka pretstats ir viņas braukšanas instruktors, ko izcili attēlo raksturlomu aktieris Edijs Mārsans. Viņš sievietes izturēšanos absolūti pārprot, domājot, ka Popija ir iedomīga un to vien grib kā apmierināt savu ego, liekot apkārtējiem dancot pēc viņas stabules. Te citādi saulainajā un krāšņiem pilsētas un dabasskatiem piepildītajā filmā parādās drāmas ēna: cik skumjš ir tāda cilvēka liktens, kurš vairs nepazīst prieku… Pieļauju, ka ne tikai šis, bet arī citi vēstījumi no filmas aizķersies skatītāju prātos un liks uz tik vienkāršām parādībām kā laime un prieks palūkoties no vēl neiepazītas puses.