Kas mēs esam?

Mēs esam tie, kas dzima reizē ar mūsu valsti, pārdzīvojām I Pasaules pēckara periodu, sveicam pirmo un nākošos pirmskara Valsts prezidentus. Ziedojām un cēlām sev brīvību – pieminekli «Tēvzemei un Brīvībai». Piedzīvojām pirmskara savas tautas labklājības uzplaukumu.

Mēs esam tie, kas dzima reizē ar mūsu valsti, pārdzīvojām I Pasaules pēckara periodu, sveicam pirmo un nākošos pirmskara Valsts prezidentus. Ziedojām un cēlām sev brīvību – pieminekli «Tēvzemei un Brīvībai». Piedzīvojām pirmskara savas tautas labklājības uzplaukumu.

"Viens likums un viena taisnība visiem" – bija pamattēze brīvas Latvijas likumdošanā. Savus brīvības sapņus līdz galam mums neizdevās piepildīt, jo sākās okupācijas laiks un tikām ierauti pasaules karā. Sibīrijas plašumos tika aizvesti gan veci ļaudis, gan mazi bērni. Pasaules plašumos bēgļa gaitās devās tūkstošiem tautiešu, bēgot no represijām. Meža masīvos pulcējās ļaudis, kas negribēja pamest Dzimteni, bet gribēja to redzēt brīvu un plaukstošu. Sākās kolhozu laiki un komunisma celšana. To nu mēs cēlām, kā katrs pratām. No tumsas līdz tumsai, un no gaismas līdz gaismai, par šo smago darbu gada laikā saņemot dažus spaiņus miltu, graudu vai kaut ko citu – kā nu kurā vietā. Šo 50 gadu ilgajā laika posmā mūs pazemoja, slavināja, mācīja un ierobežoja brīvības. No cilvēces pirmsākumiem cilvēkiem vienmēr ir bijusi tieksme pēc brīvības. Šo tieksmi pēc brīvības mūs nesalauza ne bargie Sibīrijas sniegi, ne ilgie okupācijas gadi. Mums bija varoņi, un mēs bijām varoņi rūpnīcas cehos, kolhoza laukos un liellopu fermās. Ar tulznainām rokām un sabeigtu veselību mēs alkām pēc brīvības un taisnības, kur «Viens likums un viena taisnība visiem». Te nu viņa ir – šī brīvība ar asinīm slacīta, ar barikādēm un puča dienām, ar miljonāriem un nabagiem, ar treknajiem un liesajiem gadiem, ar pastalām un basām kājām, bet brīvi, ar savām domām, darbiem un nedarbiem. Kopā ar tiem, kam mēs uzticējām lemt un nelemt par mums un mūsu bērnu nākotni. Ar tiem, kas lēma par mums un mūsu nākotni 90. gadu sākumā un lemj vai nelemj vēl šodien. Esam kopā ar tiem, kas brauc meršos un bembjos, kopā ar tiem, kas ar dažiem santīmiem saujā iet uz tirgu pēc vienīgā gurķa savai vakara maltītei. Kopā ar tiem, kam algās un prēmijās maksā tūkstošus un desmitus tūkstošus latu, un tiem, kam maksā pensijas desmitos un simtos latu, jo, lūk, jau neesot naudas, ko maksāt. Tā, lūk, ir gādība par tiem, kas dzima reizē ar mūsu valsti, piedzīvoja pirmos uzplaukuma gadus, pārdzīvoja karu, izsūtījuma gadus, okupāciju, atgriezās mājās no svešām zemēm, palīdzēja atgūt brīvību un nosargāt to. Tagad mēs esam tie, kas nevienam nav vajadzīgi, liekie, kas tikai prasa, bet neko nedod. Bet arī mēs gribam dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi. Būt kopā ar visiem gan priekos, gan bēdās, veidot plaukstošu mūsu bērnu un mazbērnu nākotni. Gribam piepildīt tos sapņus, par kuriem sapņoja mūsu mātes un tēvi, mūsu māsas un brāļi, gribam piepildīt tos sapņus, par ko sapņoja visa mūsu tauta, visus šos 90 gadus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *