Labsirdīgi pasmieties par dažādām nebūšanām un prast tās pasniegt, asi pazoboties un izsmiet patīk visām tautām. Humoristiskas dzejas rindas, trāpīgas anekdotes un karikatūras zināmas no seniem laikiem. Tās nav svešas arī latviešiem. Piedāvājam ieskatu humora vēsturē Latvijā un aicinām aprīlī uz izstādi Kandavas novada muzejā!
Svešvārds "humors" saistās ar vārdiem: "joki", "pigori", "kumēdiņi", "asprātība", "pavīpsnāšana", "uzjautrināšanās", "zobošanās", "izsmiešana". Šo sinonīmu rindu varētu vēl turpināt.
Humors var būt ietērpts dažādi. To var pasniegt lirikas veidā, kā to darīja senajā Grieķijā. Jau 5. gadsimtā pirms Kristus humoru izveidoja par mākslas paveidu, sākot ar parodijām par olimpiskajiem varoņiem un beidzot sasniedzot meistarību ar Aristofana (ap 445.-385. gads pirms Kristus) komēdijām, kurās viņš vērsās pret Atēnu politisko dzīvi, demagoģiju un postošo karu.
Liels komēdiju meistars bija Moljērs (1622-1673). Viņš sarakstīja ap 30 komēdiju. Pazīstamākās no tām: «Dons Žuāns», «Skopulis», kuras daudzas reizes iestudētas arī uz latviešu teātru skatuvēm.
Katrai tautai un laikam ir savs humors. Dažreiz pat grūti saprast, par ko tur jāsmejas, citreiz vairāk gribas raudāt nekā smieties. Ne reizi vien pēc publicētajām karikatūrām, parodijām un kuplejām bijusi visai asa kādas atsevišķas cilvēku grupas vai atsevišķu indivīdu reakcija. Ne velti diktatoriskās valdības no izsmiešanas baidās vairāk nekā no bumbām! Kādreiz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētājam un vēlāk Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāram Jurijam Andropovam (1914-1984) esot jautāts, vai viņš krājot jokus par sevi. Protams, ka to darot. Vai daudz jau sakrājis? "Divas pilnas koncentrācijas nometnes!" skanējusi atbilde.
Kā ar humoru latviešiem?
Protams, arī latviešiem humors nav svešs. Jau tautas dziesmās teikts:
Pasasmēju smiekliņam,
Kas smieklam nesasmēja,
Kas smieklam nesasmēja,
Tas pats lieti nederēja.
Vai humorā ir kaut kas īsti latvisks? Uz to laikam grūti atbildēt, jo redzama liela līdzība ar citu tautu humoru. Tā ir smiešanās par savām un citu vājībām, tie ir praktiski joki un atjautības. Arī latviešu tautas dainās cilvēka vērtību nosaka viņa tikums. Dainu īpatnība ir izjūtu smalkums, izteiksmes svaigums un lakonisms. Tajās izsmej tikumu trūkumu: slinkumu, netīrību, negodīgumu. Sastopami visi humora paveidi – no vieglas pasmiešanās līdz pat asi satīriskam izsmieklam.
Tikai daudz vēlāk šis tautas humors tika "uzlikts" uz papīra. Un tagad mēs varam lasīt visu šo garīgo mantojumu gan publicētajās latvju tautas dainās, gan pasakās un anekdošu krājumos.
Humors iziet tautā
Latviešu profesionālā karikatūra sāka veidoties 19. gadsimta sešdesmitajos gados. Tā kā cariskās cenzūras spaidu dēļ tā nevarēja brīvi izpausties, satīriskajos zīmējumos bija apslēpts ass dzelonis. Galvenais satīras objekts bija vācu muižniecība jeb "bizmaņi". Tika izsmieti arī mācītāji, ierēdņi un tie latvieši, kuri noliedza savu tautību un kultūru.
Kā viens no laicīgajiem iespieddarbiem tika izdots kalendārs. Tā rašanos noteica saimnieciskā dzīve. Kalendārā bija apkopota ikvienam cilvēkam nepieciešamā informācija. Blakus tai bija vieta arī kādai anekdotei vai karikatūrai. Latvijā pirmie kalendāri tika iespiesti vācu valodā 1590. gadā. Kalendāru izdošana vispirms sākās Kurzemē. Latviešu valodā pirmais kalendārs iznāca 1758. gadā. Tas saucās «Jauna un veca latviešu laiku un notikumu lietu grāmata». 1781. gadā kalendārus sāka izdot arī Vidzemē.
Liels joku plēsējs un kupleju sacerētājs bija latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns (1848-1912). Ar savām sacerētajām kuplejām un ķildīgo raksturu viņš ne vienu reizi vien iekūlās nepatikšanās. Viņš ne tikai no skatuves kupleju veidā izzoboja vācu muižniecību un savus nelabvēļus, bet no 1892. līdz 1912. gadam izdeva arī savu «Ādolfa Alunāna Zobgala kalendāru». Tajā bez vispārzināmajām kalendāra sastāvdaļām bija arī dažādas karikatūras, satīriski dzejoļi, anekdotes un pamācības jauniem rakstniekiem. Darbojās arī literārie tēli Brencis un Žvingulis. Lasot šo kalendāru, vērts ieklausīties Ā. Alunāna teiktajā:
Patiesi, tautiet, tici, jautrība
Ir zāles visu derīgākās skumjām.
Ņem grāmatu šo, – receptu tur netrūks.
Humoram un satīrai pievērsās ne tikai Ā. Alunāns. Savu kalendāru izdeva arī rakstnieks Edvards Treimanis-Zvārgulis (1866-1950). No 1901. līdz 1913. gadam viņš sastādīja «Zvārguļa Zobgala kalendāru», kuram piesaistīja talantīgus latviešu rakstniekus, tādus kā Mārtiņu Lāci (1888-1938), Līvu Jurku (1875-1956) un citus. Līdz ar to kalendāram bija liela popularitāte.
Zobgala kalendāri parādījās arī vēlāk. Nereti tie iznāca tikai vienu vai divus gadus. Tā 1898. un 1899. gados iznāca «Lāča Zobgala kalendārs», bet 1905. un 1906. gados izdeva «Jauno Zobgala kalendāru». Tos abus rediģēja rakstnieks un tulkotājs Paegļu Mārtiņš (1877-?). Zobgals turpināja dzīvot arī pie latviešiem emigrācijā. Tā rakstnieks Eduards Alainis (1889-1969) Vācijā izdeva «Veco Zobgala kalendāru» 1959., 1960. gadam un 1962., 1963. gadam.
Humoreskas un karikatūras bija ne tikai speciālos kalendāros, bet arī citos – kā rozīnīte izdevumam.
"Daži, kas sprediķus nebīstas, bīstas zobgaļus" – tā rakstīja laikrakstā «Pēterburgas Avīzes» 1862. gadā. Šī izdevuma literārajos un sabiedriskajos pielikumos «Dzirkstele» un «Zobugals» parādījās mākslinieka Augusta Auguļa (1830-1899) kokgrebumi, kas iezīmēja latviešu profesionālās un līdz ar to arī satīriskās grafikas sākumu. Viņa darbus raksturoja precīzs zīmējums un satīriski trāpīgi tverti tipāži: Zobgals, Bizmanis, Brencis un Žvigulis. Vēlāk, 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, līdzās A. Daugulim karikatūrā aktīvi sāka darboties arī viņa skolnieks Kārlis Kronvalds (1838-1883), kā arī Mārtiņš Bušs (1855-1930), Jānis Lībergs (1862-1933) un citi.
1901. gadā atkal sāka iznākt «Pēterburgas Avīzes». 1902. un 1903. gadā satīras nodaļu «Purva Malā» vadīja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis (1863-1908).
Ap 1906. un 1907. gadu uzplauks tāds žanrs kā politiskā satīra un karikatūra. Šai laikā Rīgā iznāca vairāki demokrātiski žurnāli un krājumi: «Nātres», «Ņirga» (1905-1908), «Pātaga» (1907), «Vārdotājs» (1906-1907) un citi. Minētajos izdevumos politiskā satīra vērsās pret vācu baroniem, garīdzniecību, carismu.
1905. līdz 1907. gada revolūcijas laikā daudzi satīriski latviešu izdevumi iznāca Pēterburgā. Tādi bija: «Zibens», «Rīkstes», «Spītnieks», «Svari». Pats nozīmīgākais no šiem izdevumiem bija «Svari». Šo žurnālu iespieda un izdeva Pēterburgā divas reizes mēnesī. Pirmo sešu žurnāla numuru izdevējs un redaktors bija Alfrēds Purīts (1878-1936), bet, sākot no 7. numura, vadību pārņēma mākslinieks Jānis Tilbergs (1880-1972). Žurnāla darbā iesaistījās tādi spēcīgi mākslinieki kā Rihards Zariņš (1869-1979), Janis Rozentāls (1866-1916), Gustavs Šķilters (1874-1954) un citi. Žurnāla izdevēji domāja ne tikai par atsevišķām karikatūrām, bet par visu izdevumu kopumā.
1905. līdz 1907. gada revolūcijas posms bija visrosinošākais latviešu politiskās satīras attīstībā. Vēlāk politiskā satīra gan savu nozīmi saglabāja, tomēr vairs nesasniedza iepriekšējo asumu.
Līdz Pirmajam pasaules karam darbojās vēl vairāki satīriskie žurnāli: «Gailis» (1912-1913), «Lietuvēns» (1913-1915) un citi. Tajos darbojās Alberts Kronenbergs (1887-1958), Niklāvs Strunke (1894-1966), Indriķis Zeberiņš (1882-1969), Jānis Dreslers (1896-1971) un citi. 1914. gadā tika izsludināts latviešu karikatūras vēsturē pirmais konkurss par labāko periodikā publicēto karikatūru. Pirmo prēmiju ieguva Jāzeps Grosvalds (1891-1920), bet otro un trešo – J. Dreslers.
Karikatūristi un satīriķi turpināja aktīvi darboties arī Latvijas Republikas laikā. Šai laikā iznāca ļoti daudzi satīriski žurnāli un laikraksti, daudziem no tiem bija īss mūžs: «Pīkols» (1920), «Skudra» (1919-1920), «Ho-Ho» (1922-1924), «Lapsene» (1922-1924), «Rūgtās Drapes» (1922-1923), «Sikspārnis» (1922-1926), «Pūcesspieģelis» (1923-1925), «Satīrs» (1925), «Slota» (1933) un citi.
No 1920. līdz 1932. gadam atkal iznāca žurnāls «Svari», tā redaktors atkal bija A. Purīts. Lai gan izdevums centās reaģēt uz sabiedriskām novirzēm, tomēr iepriekšējo «Svaru» principialitāti un cīņas sparu tas vairs nesasniedza. Šajā laikā par labāko atzīta mākslinieka Kārļa Padega (1911-1940) iznākušo zīmējumu sērija.
Lai arī žurnāls «Ho-Ho» iznāca tikai dažus gadus, tas kļuvis populārs ar to, ka tur pulcējās talantīgie «Rīgas mākslinieku grupas» jaunie mākslinieki. Tam bija raksturīga vienota stilistika, mākslinieciskā iekārtojuma elegance, teksta un zīmējumu savstarpējās attiecības un trešās krāsas veiksmīgs iesaistījums melnbaltajā kompozīcijā. Viens no ražīgākajiem žurnāla līdzstrādniekiem bija Romans Suta (1896-1944). Daudz publicējās arī Sigismunds Vidbergs (1890-1970) un Aleksandra Beļcova (1892-1981).
Līdzās speciālajiem humoristiskiem un satīriskajiem žurnāliem uzmanību karikatūras žanram veltīja arī žurnāli «Atpūta», «Ilustrēts Žurnāls», «Darba Jaunatnes Ceļš», avīzes «Pēdējā Brīdī», «Jaunākās Ziņas», «Rīts», «Sociāldemokrāts», «Darbs un Maize» un citi.
Arī 20. gadsimta 20. un 30. gados kalendāri turpināja publicēt jau ierasto karikatūru sērijas. Viens no izteiktiem satīriska satura kalendāriem bija Valda Grēviņa (1895-1968) izdotā «Kultūras balss» (1921-1932). Tajā darbojās stiprs mākslinieku pamatsastāvs: I. Zeberiņš, J. Dreslers, Pēteris Kundziņš (1886-1958), N. Strunke un citi.
Otrs ievērojamākais bija Jāņa Rozes (1878-1942) izdotais «Laika zoba kalendārs» (1920-1944). Arī šajā kalendārā darbojās spēcīga mākslinieku komanda: A. Kronenbergs, I. Zeberiņš, Jēkabs Bīne (1895-1955), Sergejs Civinskis-Civis (1895-?) un citi.
«Dadzis» un «Dadzis»
Arī pēc Otrā pasaules kara turpināja darboties humora un satīras izdevumi. No 1948. līdz 1957. gadam iznāca laikraksta «Padomju Jaunatne» satīriskais pielikums «Asā slota». Šeit turpināja darboties tie karikatūristi, kuri savu darbību bija sākuši Latvijas Republikas laikā dažādos sociāldemokrātu un kreisi noskaņotos izdevumos: grafiķi Samuils Haskins (1909-1974), Solomons Gūtmanis (1907-?) un citi.
1957. gadā sāka iznākt žurnāls «Dadzis». Ar šādu nosaukumu jau iznāca satīriskais žurnāls 1912. gadā. Tajā savas karikatūras publicēja tādi mākslinieki kā Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962), I. Zeberiņš un citi. 1957. gadā par redaktoru sāka strādāt Edvards Rusmanis (1923). «Dadža» izveidošanā un darbībā blakus vecākās paaudzes māksliniekiem iekļāvās arī jaunie. Žurnālā apvienojās vairāku ar spilgti izteiktu individuālo rokrakstu apveltītu karikatūristu darbs. Trāpīgi un asprātīgi bija Uģa Mežavilka (1929-1998) darinātie sarži. Perfekti izpildītas karikatūras radīja Gunārs Cīlītis (1927). Ar jautriem sporta tematikai veltītiem zīmējumiem karikatūrista gaitas uzsāka Imants Melgailis (1923). Savukārt Ērika Oša (1927) radītajās karikatūrās bija redzams sarāvies, saņurcīts un mazliet bezpalīdzīgs cilvēciņš. Viņam raksturīgais karikatūru elements ir vārna, kas kalpo gan kā simbols, gan autogrāfs. Savs stils vienmēr bijis arī tukumniekam Gunāram Bērziņam (1927-1999). Viņa radītie melnie kaķi pazīstami visiem republikas iedzīvotājiem. «Dadzī» darbojās arī Edgars Ozoliņš (1930-1987), kura iemīļotākie izsmiekla objekti bija mietpilsoņi. 1965. gadā Mirdza Ramane (1921-1996) radīja tādu nemirstīgu tēlu kā Hugo Diegs. Vēlāk televīzijā ar šo lomu "saauga" populārais aktieris Edgars Liepiņš (1928-1995). Dainis Breikšs (1942) savos darbos ļāva vaļu izdomai, radīdams visneiedomājamākās situācijas, kuras tomēr balstījās realitātē.
20. gadsimta 70. gados latviešu karikatūrā ienāca jauni mākslinieki: Tamāra Sergijenko (1946), Adrians Mukāns (1948), Ludmila Bulikina (1954), Agris Liepiņš (1959).
1963. gadā sāka iznākt «Dadža» kalendārs.
Padomju varas gados žurnāls «Dadzis» tika uzskatīts par labāko humora un satīras izdevumu visā Padomju Savienībā. To apliecināja arī slavenais dāņu karikatūrists Herlufs Bistrups, viesodamies «Dadža» redakcijā.
Sākoties Atmodas laikam, žurnāla popularitāte sāka kristies. Laiki mainījās pārāk strauji. Žurnāls zaudēja savu agrāko spožumu. Tirāža arvien kritās, tā ka saimnieki izlēma to vairs neizdot. 1995. gadā žurnālu «Dadzis» slēdza.
2005. gada oktobrī «Dadzis» atkal sāka iznākt. Tāpat kā senāk tas izskata lasītāju sūdzības, kritizē ierēdņus un politiķus un raksta par konkrētām nebūšanām. Tajā atkal strādā talantīgi humoristi un karikatūristi.
Karikatūru izstāde Kandavas novada muzejā
Pateicoties labai sadarbībai ar Talsu novada muzeja kolēģiem, Kandavas novada muzejā visu aprīlī – joku mēnesi – skatāma karikatūru izstāde «Tā cēlām komunismu». Īstenībā izstādes "vaininieks" ir Talsu kolekcionārs Juris Jansons (1940), kurš daudzu gadu laikā vācis dažādus humora elementus. J. Jansona kolekcijā ir ap 11 000 minidialogu, aforismu un anekdošu par 30 tematiem. Viņš ir savācis ap 500 humoristisku portretu. Tā kā J. Jansons pats beidzis toreizējā Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti, viņa mīļākā tēma ir celtniecība, arhitektūra un interjera noformēšana. Izstādē ir redzamas dažādu populāru karikatūristu karikatūras no dažādiem preses izdevumiem ne tikai latviešu, bet arī svešvalodās. Izstādi noformējis pats tās autors. Tā pārsvarā stāsta par celtniecībā sastopamiem kurioziem padomju laikā.
