17. septembrī Aizupes centrā «Dzīvesprieks» notika konference, kurā piedalījās labklājības ministrs Uldis Augulis, valsts un pašvaldību, uzņēmumu, augstskolu, NVO un izglītības iestāžu darbinieki. Tās mērķis – diskutētu par iespējam veidot sadarbības tīklu riska grupas jauniešu atbalstam.
"Sarežģītās skolu programmas, nepietiekama atbalsta sistēma disfunkcionālām ģimenēm un sabiedrības kopējā neizpratne, aizspriedumi pret riska bērniem un bērniem ar īpašām vajadzībām ir tie faktori, kas ir kavējuši riska grupas jauniešu integrāciju sabiedrībā un veicinājuši to “izkrišanu" no oficiālās izglītība sistēmas. Lai patiešām varētu rast atbalstu jauniešiem un risinājumu šai situācijai, nepieciešama vienota darbība no visām iesaistītajām organizācijām un valsts institūcijām," skaidro diskusijas organizētājs, asociācijas «Dzīvesprieks» valdes priekšsēdētājs Edijs Pētersons.
Diskusijas mērķis bija dalīties pieredzē par darbu ar riska grupas jauniešiem un bērniem ar īpašam sociālām vajadzībām, kā arī veidot sadarbības iespējas starp pašvaldību un valsts institūcijām, izglītības iestādēm, nevalstiskajām organizācijām, uzņēmējiem, kas strādā un ir iesaistījušies darba ar riska bērniem un tādām organizācijām kā «Dzīvesprieks».
«Dzīvesprieks» arī turpmāk šajā koordinēs sadarbību ar visām ieinteresētam pusēm, lai attīstītu darbu ar jauniešiem, kuriem nepieciešams īpašs pakalpojums, kas nav pieejams esošās izglītības un sociālās aprūpes iestādēs.
Asociācijā «Dzīvesprieks», kas šogad svinēja 15. dzimšanas dienu, dzīvo sociālā riska grupas jaunieši vecumā no 15 līdz 18 gadiem no visas Latvijas. Centrs ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienuviet var apgūt profesionālo izglītību un saņemt ilgstošu sociālo rehabilitāciju. Te tiek piedāvātas četras pirmā līmeņa profesionālās pamatizglītības programmas – pavāra palīgs, šuvēja palīgs, remontstrādnieka un galdnieka palīgs, ko šogad kopumā apgūst 43 jaunieši. Kopš centra izveides, to absolvējuši vairāk nekā 200 audzēkņi, no kuriem gandrīz visi pēc mācībām veiksmīgi integrējušies sabiedrībā, veidojot stabilas ģimenes un darba attiecības.
Palīdzība riska grupu jauniešiem jau ir cīņa ar sekām. Kāpēc neviens nesasauc konferences, kurās beidzot sāktu atklāti runāt, kāpēc rodas šie riska grupu jaunieši? Kāpēc konferencēs nerunā par bāriņtiesu un sociālo darbinieku spēlītēm ar mazu bērnu likteņiem, kad bērnus izņem no ģimenēm, ievieto audžuģimenēs vai nodod aizbildnībā, tad atkal dod atpakaļ vecākiem, kaut gan visiem labi redzams, ka nekas ģimenes situācijā un vecāku domāšanā, attieksmē pret bērnu nav mainījies uz pozitīvo pusi, tad atkal izņem bērnus no ģimenes un ievieto audzināšanā citā audžuģimenē, vai vēl ļaunāk – aizsūta uz kādu internātskolu vismaz 100km attālumā no vecāku dzīvesvietas, lai bērns netraucētu vecākiem laboties. Kā neviens nesaprot, ka tikai no šādiem gadījumiem veidojas tās riska grupas un tad atkal meklējam valsts līdzekļus, lai strādātu ar šiem jauniešiem. Vai tā nav bezjēdzīga valsts līdzekļu izšķērdēšana?