Gribēju parunāt par pozitīvo. Kā justies laimīgam? Jo visi mēs meklējam saskaņu ar sevi, ar pasauli, gribam būt laimīgi.
Nesen skatījos filmu, pēc tās noskatīšanās bija tik viegli, it kā man tika piešķirts sen kārotais. Un tika jau arī. Un pamattēma tā pati – kā justies laimīgākam. Filma bija par to, kā sasniegt to, ko esi vēlējies. Tajā tiek apgalvots, ka viss sākas ar iekšējo sajūtu. Tev ir ļoti jāvēlas, jādomā pozitīvas domas un jāvizualizē savi sapņi. Un jābūt pateicīgam par to, kas Tev jau ir un kas Tev tiek dots. Ir tik daudz par ko pateikties, neuztverot to, kā pašu par sevi saprotamu – palīdzību, atbalstu, labu vārdu. Pasaki par to paldies! Un labais atkal pie tevis iegriezīsies! Jo tās domas, kas sākas ar “nav" un “ne" pievelk negatīvo. Domas ir mūsu dzīves nākamie notikumi. Dažam tā arī paiet dzīve pārdzīvojumos par to, ka glāze ir pustukša. Bet var taču dzīvot priecājoties par dzīvi, novērtējot savus mīļos un tuvos apkārt, mīlot viņus un atbalstot, dāvājot viņiem prieku.
Notikumi un satiktie cilvēki man to vēlreiz apliecināja, ka laime nav ārējais spožums, pārticība vai vēl. Tā ir pasaules uztvere. Es redzu pasauli, kāds esmu es pats.
Kādu vakaru, ejot no darba, es satiku mazu meitenīti. Viņa nāca kopā ar savu mammu. Meitenīte skaļi trallināja, sajūsmā apdziedot visu, ko viņa redzēja: “Cik laba mana māmiņa! Cik skaistas puķītes! Cik skaistas zilas debesis!" Redzot šo dzīvespriecīgo bērnu, arī man palika priecīgāks prāts. Jo var taču vienkārši tā iet pa ielu un priecāties par to, cik pasaule ir skaista un ka mīļš cilvēks ir blakus!
Vai atkal. Mana klasesbiedrene. Strādā darbiņu, kas viņai ļoti patīk, saņemot par to nelielu algu. Viņas dzīvē ir bijuši arī daudz “kreņķi". Agri nomiris viņas mīļotais vīrs, ar dēlu ir bijuši, nosauksim to “maigi" lieli pārpratumi. Taču nevienu brīdi sarunā ar viņu es nedzirdēju viņu bēdājamies. Viņas moto “man patīk tik daudzas lietas dzīvē, man patīk mans darbs, man patīk jūra, man patīk un es priecājos… – to gan es dzirdēju daudzkārt." Viņa ar prieku un pateicību pieņem dzīvi.
Un pretstatā – “princeses uz zirņa", kuras mēs satiekam ik uz soļa, kurām ir tik daudz dots, bet viņas cenšas visā un visos saskatīt negatīvo! Pateicības citiem nekādas, jo tas taču ir pats par sevi saprotams, ka jums par mani jārūpējas, man pienākas! Man ir tik grūti!
Laime ir iekšējā sajūta. Un pateicība apkārtējiem un pasaulei! Tas, kas ar mums notiek un kā mēs to uztveram, tā arī ir mūsu dzīve. To varam nodzīvot kreņķējoties par to, ka glāze ir pustukša, ka man vēl trūkst tik daudz, lai es būtu nu tā pa īstam laimīga. Bet varam arī būt pateicīgi par to labo, kas ir, atceroties jaukos notikumus un dzīvē satiktos jaukos, atvērtos, izpalīdzīgos cilvēkus. Pateicīgi un priecīgi par mūsu mīļajiem un tuvajiem. Un tiem tūkstoš mazajiem nieciņiem, ko mūsu mīļie un pasaule mums dāvā un pateicībā par visu labo.