Pāri zemeslodei lido lielā Krīze. Lido pāri Amerikai, domā pie sevis: "Šeit ļoti labi pastrādāju!" Lido pāri Eiropai: "Jā, arī te tīri tā neko!" Lido pāri Latvijai un šausmās iesaucas: «Bitīt, matos, kas te pirms manis tā plosījies?!»
No interneta pasmelts joks, bet ar dziļu zemtekstu
Ierosmi pieķerties..
..pie šī pārdomu gabala rakstīšanas man deva NTZ interneta mājas lapas blogā izlasītais Saeimas deputāta, tukumnieka Arta Kampara raksts «Ceļš kopā ejams», kurā deputāts gan neko nepasaka, kā tas ceļš ejams, bet apgalvo, ka pie pašreizējās situācijas valstī ir vainojams katrs no mums. Īpaši uzrunāja vārdi: "Tāpat sava vaina ir jāuzņemas žurnālistiem, kuru sabiedrības sargsuņu zobi izrādījušies par vājiem", jo šajā lauciņā nostrādāju vairāk par 14 gadiem, līdz vienā jaukā dienā saņēmos un aizgāju no it kā laba amata it kā stabilā darba vietā. Tajā brīdī gan pašam šķita, ka galvenie ir personiskie iemesli un nesaskaņas ar augstākstāvošo priekšniecību, taču apmēram pēc pusgada, kad emocijas bija rimušas, radās apskaidrība, ka pats galvenais iemesls tomēr būs vilšanās pašam sevī, ka tu ar savu darbu vari kaut ko ietekmēt, mainīt, uzlabot… Zemapziņā laikam šī dziņa, ka esi strādājis velti, izsmēlis sevi un neko jēdzīgu neizdarījis, vienvārdsakot – izdedzis pa tukšo, radās uzreiz pēc 9. Saeimas vēlēšanām, jo nepilnu mēnesi pēc tām arī iesniedzu atlūgumu.
Vēlēšanu rezultāts..
..bija tāds, ka pie varas esošie un, pirmkārt, jau Tautas partija, ne tikai netika pārmācīti par melošanu sabiedrībai un savu oligarhu lobēšanu, bet gluži otrādi savas varas pozīcijas vēl vairāk nostiprināja. Pēc vēlēšanām gatavoju apskatu, kā 9. Saeimas vēlēšanās nobalsojuši Talsu rajona iedzīvotāji (starp citu, pats latviskākais Latvijas rajons – pie 90%). Starp partijām ar lielu atrāvienu no citiem bija divi līderi – Tautas partija un Zaļo Zemnieku savienība, bet trešais – «Jaunais laiks». Kā jūs domājat, kurš bija vispopulārākais kandidāts, kuram vēlētāji salikuši visvairāk plusiņu? Pārliecinoši, ar lielu pārsvaru pār pārējiem tas bija esošais Ministru prezidents Aigars Kalvītis! Gandrīz par tūkstoti plusiņiem mazāk bija saņēmusi Sandra Kalniete, bet kā trešais mīlētākais politiķis ar dažiem 10 mazāk toreizējais un tagadējais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze.
Sakiet, lūdzu, kā tā var būt, ka politiķi tik melo, melo, melo, bet tauta tik balso, balso, balso?! Savukārt tas noveda pie valdošās elites nu jau absolūtas nerēķināšanās ar sabiedrības vairākumu un pirmā lielā mītiņa Doma laukumā, kas tautā iegājies ar jēdzienu "lietussargu revolūcija" (elite gan apgalvoja, ka tie esot tikai daži bļāvēji, kurus kūda Soross, Krievija un vēl visādi ārēji, Latvijai ārprātīgi naidīgi spēki).
Tālākos notikumus
kā loskutoviādi un zatleriādi jau vēroju no malas kā oficiāli reģistrējies bezdarbnieks un pie sevis domāju, cik labi, ka šobrīd vairs neesmu žurnālists, jo – ko gan jaunu par šiem trauksmainajiem notikumiem klusajā Latvijā varētu pateikt? Vienkārši nāktos atkārtoties, jo gan par milzīgo plaisu starp varu un tautu, gan par politiķu meliem, uzkrītoši liekulīgajām pozitīvisma reklāmas kampaņām un daudz ko citu jau biju rakstījis konkrētā rajona avīzē. Taču vēlēšanu rezultāts šajā rajonā parādīja, ka mani zobi izrādījušies par vājiem. Jutos vainīgs un, politiskā leksikā izsakoties, demisionēju.
Tagad interesanti būtu zināt, vai tie tūkstoši un tūkstoši darba ņēmēju, darba devēju un bezdarbnieku – ne tikai Talsu rajonā, bet visā Latvijā -, kuriem samazina algas un kuri jau atlaisti no darba, kuriem jāslēdz uzņēmumi, kuru zemnieku saimniecības nespēj atdot kredītus un tā tālāk, un, kuri balsoja par oranžajiem darītājiem, par kristīgā ceļa šleseristiem, par zaļajiem trubas zemniekiem un arīdzan par tēvzemi bez brīvības, tiešām paši nejūtas vainīgi?
Vai jūs joprojām ticat
stabilitātes garantam, kurš, šķiet, 2005. gada Jaungada uzrunā apsolīja (uzsveru – ap-so-lī-ja!) Latvijai septiņus treknus turpmākos gadus un tagad, pašapmierinātajā sejā nenodrebot ne vaibstam, apgalvo, ka Kalvītis neesot tik varens, lai apturētu pasaules ekonomisko krīzi. Tātad Kalvītis vainīgs nejūtas itin nemaz un itin ne par ko. Pēc valodošanas un izturēšanās spriežot, vainīgi nav arī Slakteris, Segliņš, Šlesers, Zīle, Roze, daudzie Bērziņi, Riekstiņš, Vējonis, Veldre un visi citi koki, puķes, dabas parādības vai vienkārši nenosakāmas izcelsmes īpatņi Latvijas politiskajā elitē.
Vai tiešām viens pats izbijis žurnālists (varbūt tikai uz laiku izbijis) šajā valstī tā pa īstam un no sirds jūtas vainīgs?
Rakstot šo gabalu, pēkšņi dzima doma, varbūt dibināt Vainīgo partiju (kā nekā vēl brīva niša mūsu nenormāldaudzpartiju sistēmā). Nevar būt, ka šajā valstī neatradīsies neviens līdzīgi domājošais. Savukārt vecbiedru atbalstam mēs varētu veidot Nevainīgās jaunatnes grupu, kurā aicinātu iesaistīties vēl nesamaitātas meitenes un puišus (protams, ka domāts politikā vēl nesamaitātus).
Un atkal lielā Krīze varētu lidot pār Latviju un šausmināties: “Nē, šajā zemē tik tiešām man nav ko darīt!"
P. S. Tādas gandrīz līdz beigām nopietnas, bet galā tomēr nenopietnas pārdomas. Taču veselības saglabāšanas nolūkā labāk pasmieties par tiem tur "gudrajiem, atbildīgajiem, godīgajiem" un pašam par sevi, jo citādi, ja pārāk dziļi un nopietni aizdomājies par to, kas un kā taisa politiku Latvijā, sāk trīcēt rokas un raustīties valoda. Patiesībā man vēl daudz ir ko teikt, tā kā kaut kad būs turpinājumi.
Labi teikts!
Viena lieta ir justies vainīgam. Otra – pasmieties par sevi un citiem. Pavisam cita – atbilde uz jautājumu: ”Vecīt, ko darīt?!” Vai tiešām ar partijas dibināšanu būs līdzēts?! Un pilsoņu balsošana par ”zināmo nelaimi” (nevis ”nezināmo laimi”) ir vecs stāsts.
To ko es šobrīd gaidu no žurnālistiem, kas vēl ir žurnālisti, ir pirms vēlēšanām mēģināt saorganizēt reālu neatkarīgu novērotāju darbību vēlēšanu iecirkņos. Kamēr tas nav noticis es kādus 30% no vēlēšanu rezultātiem norakstītu uz bezgala vērtīgā Cimdara darbu.
1. Nu atzīsimies taču vaļsirdīgi, ka mums patīk, ka mums sola, respetktīvi – māna šajā gadījumā. Ir taču tā! Tas no psiholoģijas. Kas cilvēkams ir vissvarīgākais? Pareizi – cerība!!! Solījums ir cerība. Jo dziļākā bedrē ir sabiedrība, jo šis likums darbojas pārliecinošāk, jo cilvēkam ir savarīgāka cerība. Un nav svarīgi vai šīs cerības jau ir bijušas neskaitāmas reizes pieviltas – nav nekāda pamata tam, ka cilvēki kādreiz "nāks pie prāta". Jo vidējā statistiskā vēlētāja izvēla ir irracionāla. "Pa lielam" tas tā ir visur, ne tikai mūsu Dievzemītē. Kurš veiksmīgāk cerību "pārdos" – tas arī uzvarēs. Ļoti vienkārši. Spilgātākais nesenais piemērs – Obamas uzvara.
2. Un te es galīgi neko jaunu nepateikšu – katra tauta ir pelnījusi tādu valdību kāda tai ir. Valdība ir mūsu spogulis, mūsu "miesīgs bērns". Tā nav mums iecelta kaut kur no citas planētas. Ak mums nepatīk to atzīt? Tad ko – gāzīsiem ar ķieģeli pa spoguli vai spļausim uz to? Bet varbūt tā vietā paskatīsimies paši uz sevi? Nu, ja – tas ir nepatīkami un grūti, vieglāk un ierastāk meklēt vainīgo citur. Kāpēc mēs katrs sev viegli piedodam visādas vājības un trūkumus un ar tiem necīnamies, bet tai pat laikā gaidām, lai valdībā mums būtu kristāltīri cilvēki? Kāpēc lai tā būtu?
3. Par vainas sajūtu. Šai īpašībai ir divējāda daba. No vienas puses vainas sajūta liecina par sirdsapziņas klātesamību, kas, sapotams, ir labi. Bet no otras puses tai piemīt paralizējoša, destruktīva daba. Jo cilvēks par visu vainīgāks jūtas, jo sasaistītāks un rīcibas nespējīgāks tas ir. Te katram ir jāprot atrast līdzsvars. Domāju, ka raksta autoram ar vainas apziņu pārlieku mocīties nevajadzētu – lai atceramies ikvienam zināmo dziesmu: "Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu…"
Nu galīgs ūdens. Dīķis sastāvējies. Nav ko teikt, bet tomēr cenšas vāvuļot. Vot tādi jau tie žurnālisti -bezdarbnieki ir.
to “servisa dienests”
Tev gan absolūtākā gadsimta nagla, ne komentārs sanācis!
kur tu čomiņ agrāk biji, gudrelis bļin.
Nu, jā! Kāds mocās vainas apziņā, kamēr mūsu "garants" guļ un sapņo savus saldi oranžos sapņus.
Ko mēs, Tauta? Duram ar lietussargiem, metam ar ķieģeļiem, rūcinam traktorus…
Mosties reiz, garant!
Strēli! nelien tur, kur tu neko nejēdz.Tagad jau viegli runāt. Ja jau esi tik pārgudrs, tad ej uz Saeimas ateju-tev tur vieta vienmēr atradīsies
to pigmejam. A kas man var liegt pamuldēt. Lasi galveno likumu-100. pantu. Līdz zināmai robežai varu arī es, ne tikai žurnālisti. Man maz laika-cilvēki arī jāuzklausa. Vēršu cienītā uzmanību-klātienē, nevis sēžot kabinetā pie galda, kājas pie radiatora.
skjiet, ka autrs kaadam “sirdi salauzis”:)))?
A, ja pa teemu: es ar juutu vainu…katru reizi, kad nenopeerku Latvijas preci, neaizeju uz treninju, kafejniicu, pie friziera vai sadomaaju ietaupiit kaa citaadaak, man acu preikshaa reegojaas cilveeki bez darba, aizsleegti veikali, nokautas govis….
Slimi jau laikam, bet ja es sevi identificeeju ar videejo latvieti, gandriiz droshi var apgalvot, ka, ja es sadomaashu kaut ko nedariit, vel buus vesel pulcinjs taadu pashu, kaa es. Un 10 cilveeki neaizejot, piemeera., pie friziera – var bodiiti aizklapeet!
To mayai:
Interesanti gan, ko tad tanīs iecirkņos tie novērotāji tādu saskatīs? Vai tas mainīs tautas stulbumu kārtējo reizi balsojot?
to “servisa dienests”
Vai es ko teicu par to, ka neko muldēt nevari? Ko tu man uzbāzies ar saviem likuma pantiem. Un diez vai tu zini, kur un kā es sēžu! Nez, ja jau tu tik darbīgs, kā tev atliek laika te vēl kaut ko rakstīt?!
Nus, to ko viņiem ir jāsaskata – atveda tukšu kasti, iekšā meta tikai vēlētāji un pa vienai zīmei, vakarā pēc darba neviens neko nepapildina.
to pigmejam. Sveiks! Nemaz nav prātā tev uzbāzties. Nav man tādas domas un orientācijas, tā ka neceri. Un vispār esmu ļoti čakls, sarakstu ko vajag, izskrienu visu ko vajag un arī citus pakaitinu, pats esmu ar sevi āāāārkāāārtīgi apmierināts, bet dzīvē cenšos būt laipns, tādēļ citus kaitinu šeit. Tā ka ej aiz savām palmām, es no augšas paskatīšos. Čau. Atraksti vēl.
Tas tik tiešām uzlabo omu:)