Ja gribam dzīvot kā Šveicē – jāpiedalās referendumā

2. augustā notiks referendums (tautas nobalsošana) par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Piedalīties tajā vai nepiedalīties – tāds ir jautājums!

Patiesībā, manuprāt, kāds tur vēl jautājums?! Ja reiz ir iespēja ietekmēt politiskos procesus savā valstī, tā jāizmanto. Citādi tikai periodiski ievēlam Saeimu un saķeram galvu – "ak, ko esam savēlējuši!", lai pēc četriem gadiem atkal darītu to pašu.

Vai lai paliek tā, kā ir?

Negribu te iedziļināties juridiskās peripetijās par referendumam sagatavoto Satversmes grozīšanas likumprojektu, kas, vienkāršā valodā runājot, paredz iespēju priekšlaikus atlaist Saeimu un sarīkot jaunas vēlēšanas. Būtiskākais ir tas, vai sabiedrības vairākums vēlas ietekmēt to, kas notiek Latvijā, vai nevēlas.

Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi, vēsta sena gudrība. It kā gandrīz visi, teiksim, lielākā daļa Latvijas pilsoņu nav apmierināti ne ar savu valdību, ne Saeimu, jo daudzus politiskos un ekonomiskos jautājumus šīs augstākās varas iestādes risina ne tā, kā vairākums vēlētos. Taču, ko esam darījuši, lai tās būtu citādākas?!

Iepriekšējais eksprezidentes izsludinātais referendums (par izmaiņām drošības likumos) nesavāca vajadzīgo kvorumu. Ja arī šajā reizē nesavāks… Nu ko – "kā lemsim, tā būs", reiz teica viens varens vīrs, kurš, izmantojot dienesta stāvokli, kļuva stāvus bagāts un ļoti ietekmīgs. Ja arī šoreiz referendums neizdosies, valdošajās aprindās nostiprināsies jau tā acīs krītošā pārliecība, ka tās var rīkoties, neieklausoties sabiedrības viedoklī, un ka par to nekas nebūs. Tāpēc jau Tautas partija un citas tās biznesa partneres ir pret referendumu un aicina tajā nepiedalīties. Tās sauc, ka vērtēšanai nodotie Satversmes grozījumi radīšot haosu mūsu stabilajā, ar gadiem pārbaudītajā Satversmē. Drīzāk veiksmīgs referendums var radīt haosu valdošās elites politiskajos biznesa projektos. To taču nedrīkst pieļaut!

Kamēr viss notiek, kā vēlas augšas, nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli plešas plašumā, no lielākā brāļa ņem piemēru arī mazākās māsas – pašvaldības. Tam spilgts apliecinājums ir nesen notikušais Rīgas domē, kura nolēma Basteja bulvāri pārdēvēt pirmā ārlietu ministra Meierovica vārdā, lai gan 80% rīdzinieku aptaujā bijuši pret nosaukuma maiņu.

Skaldi un valdi

Nesen Latvijas Radio brīvajā mikrofonā kāds vīrs izteica viedokli, ka uz referendumu nekādā gadījumā neiešot un aicināja arī citus balsot ar kājām, bet tie, kas to atbalstot, esot tautas ienaidnieki un valsts nodevēji. Līdzīgi domā ne tikai viņš vienīgais. Lozungi par valsts ienaidniekiem un piekto kolonnu neatkarības laika otrās desmitgades nogalē uzpeld arvien biežāk. Viedokli par to aktīvi propagandē kāds labi pazīstams advokāts, aicinot latviešus būt modriem, jo tie krievi, kas svinot uzvaras dienu un citus svētkus, esot nelojāli neatkarīgai Latvijai. Aicinu ar vēsu galvu padomāt, kas Latvijas nacionālajām interesēm kaitējis vairāk – vai tas, kurš privatizēja daudzus pārtikas uzņēmumus un pēc tam tos izpārdeva ārzemniekiem, personiski nopelnot daudzus miljonus, vai tie, kas 9. maijā iedzer šņabīti un uzdzied častuškas?

Lai kādu tautu varētu veiksmīgi pārvaldīt, jārada baiļu sajūta, jāatrod ienaidnieks, – šī patiesība ir sena kā pasaule. Diemžēl. Vai runas par ienaidniekiem un piektajām kolonnām neliecina par zināmu satraukumu valdošajā elitē? Tāpēc tautas uzmanība, neapmierinātība jāiegroza citā virzienā – lūk, krievi svin dienu, kad okupēja Latviju, un vispār neciena mūsu valsti, par to ir jāsatraucas, latvieti! Kamēr lumpeni savā starpā plēsīsies, varenie netraucēti varēs kārtot savas rebes. Patiesībā viņi to arī dara, un grūti noticēt, ka tas vispirms notiek valsts un sabiedrības, nevis sava šaurā loka interesēs.

Atcerēsimies jūrmalgeitu, – kādā valodā un ar ko Tautas partijas ierindas biedrs runāja pa telefonu, kārtojot Jūrmalas domes priekšsēdētāja vēlēšanu jautājumus!

Ņemot vērā augstāk minēto un Grūtupa piesaukto piekto kolonnu, labi jāpadomā, kurās aprindās tā īsti ir meklējama.

Apmierinātie – pret, neapmierinātie – par

Tagad mēs ar pilnu klapi baudām tos septiņus Latvijas treknos gadus, ko reiz Jaungada uzrunā apsolīja stabilitātes garants, ekspremjers Kalvītis. Ja tā, tad viss kārtībā, un kaut kāds tur referendums vajadzīgs tikai opozīcijas partijām uzmanības pievēršanai, kā arī te jau piesauktajiem valsts ienaidniekiem, lai mēģinātu izjaukt mūsu stabilitāti ceļā uz vēl treknāku nākotni.

Šie trekno gadu baudītāji būs tie, kas referendumā balsos ar kājām. Jo mazāk pilsoņu aizies, jo lielāks izrādīsies apmierināto procents. Un elite varēs pašapmierināti sist pie krūts: "Mēs taču teicām, tautas nobalsošana bija nevajadzīga naudas izšķērdēšana, apzinīgais tautas vairākums ir ar mums."

Tagad televīzijā un radio opozīcijas partijas un atsevišķi politiķi dažādās reklāmās aicina uz referendumu. Taču neloloju ilūzijas, ka opozīcija ir vieni vienīgi gaišie spēki, pretēji tumšajiem valdošajiem. Politikā balts nekad nav balts un melns nekad nav melns, šādu atziņu guvu jau dziļos padomju laikos. Un tā attiecas arī uz šodienu. Opozīcijas partijas izmanto iespēju nedaudz pazāģēt zaru, uz kura sēž viņu konkurenti cīņā par varu, tas arī viss.

Taču referendumam ir viena būtiska atšķirība no Saeimas vēlēšanām, kurās partijas cīnās par varu, konkrētiem amatiem, par lielu algu un ietekmi. Ar šo pasākumu neviens varu nezaudēs un neiegūs, bet, ja tautas nobalsošanai būtu rezultāts, ja turpmāk būtu iespēja pēc zināmas procedūras atlaist Saeimu, kādreiz zaudētājos varētu būt arī tās partijas, kas tagad ir par referendumu.

Tāpēc šoreiz balsošanā netiek likta izvēle atbalstīt vai neatbalstīt kādu politisko spēku; jautājums ir – vai valsts vara strādā priekš tevis, vai tu gribi, lai tā turpinās, vai jūties neapmierināts un vēlies, lai vara rūpētos arī par tavām interesēm. Referendums parādīs, kas Latvijā ir vairākumā – trekno gadu baudītāji, vai trekno gadu cietēji.

Domā ar galvu vai balso ar kājām

Vēl daži vārdi par balsošanu ar kājām, kuru daudzi min kā izmantojamu iespēju, lai izgāztu, viņuprāt, nevēlamu referendumu.

Pirms Latvija stājās Eiropas Savienībā, bija referendums. Toreiz, cik atceros, gandrīz visi tā saucamie eiroskeptiķi kā neapstrīdamu argumentu savai pārliecībai, ka Latvija var ne tikai pastāvēt, bet vēl labāki zelt un plaukt ārpus visām savienībām, minēja Šveices piemēru. Maza valstiņa Rietumeiropas viducī savstarpēji naidīgu lielvalstu aplenkumā saglabājusi neatkarību gadsimtiem ilgi un sasniegusi apskaužami augstu dzīves līmeni. Tas ir fakts, tāpat kā tas, ka šveiciešiem tradicionāla pārvaldes forma ir referendums, ko vēl mēdz saukt par demokrātijas augstāko izpausmi. Tautas nobalsošanas par visdažādākajiem jautājumiem tur rīko jau kopš senseniem laikiem. Grūti pat iedomāties, kāda tagad būtu Šveice un vai šīs valsts vispār būtu, ja neskaitāmajos referendumos viņi balsotu ar kājām, kā mums te daži iesaka. Iepriekšējais nenotikušais referendums parādīja, ka Latvija nav morāli gatava līdzināties Šveicei, kur nu vēl materiāli… Tāda, lūk, mācība, šveiciešu dzīves līmeni piesaucot.

Nobeigumā noliksim malā politiku, parunāsim par saskarsmes kultūru.

Ja reiz prasa tavu viedokli, atbildi, kā uzskati par pareizu, nevis augstprātīgi klusē, jo tev šķiet, ka uzdots dumjš jautājums! Jau sestdien valsts mums uzdos vienu jautājumu.