Izstāde par mums, mūsu tēviem un vectēviem

Piektdien, 22. augustā 19.00 Durbes pilī tiks atklāta jauna izstāde – «Muižu stāsti». Kā jau vēsta nosaukums, tā ir izstāde par muižām un cilvēkiem, kas tajās dzīvojuši vai dzīvo un strādā pašlaik. Izstādē apskatāms plašs fotogrāfiju klāsts, kas aptver 90 gadu ilgu periodu Tukuma rajona vēsturē – laiku no 1918. līdz 2008. gadam. Tajās redzamas tādas apdzīvotas vietas kā Apšuciems, Durbe, Jaunpils, Jaunmokas, Cēre, Brizule, Degole, Dzirciems, Engure, Irlava, Lestene, Kaive, Klapkalnciems, Plieņi, Pūre, Vecmokas un Vilksala, un cilvēki, kas tur dzīvoja vai dzīvo.

Izstāde «Muižu stāsti» atspoguļo dzīvi, un tā ir par mums, par mūsu tēviem un mātēm, par mūsu vectēviem un vecmammām un arī par vēl tālākiem senčiem. Iecere veidot izstādi ar šādu nosaukumu radās tādēļ, ka muiža izsenis ir bijusi un daudzviet joprojām ir lauku dzīves centrs un ap to savijušās neskaitāmu cilvēku dzīves. Parasti ar muižām asociējas kungu mājas jeb pilis. It kā cita nekā nebūtu. It kā nebūtu kalpu māju un rentes māju, vecsaimniecību un jaunsaimniecību. It kā muižās nebūtu bijušas skolas, ciemu vai pagasta padomju, kolhoza kantoru, klubu un nespējnieku namu un dzīvokļi, kuros dzīvo parasti cilvēki. «Muižu stāsti» ir izstāde par vienkāršajiem ļaudīm un par viņu ikdienu – laimīgu vai nelaimīgu, harmonisku un skaistu vai pat traģisku. Tie ir viņu stāsti. Dažus no tiem varu pastāstīt.

Jaundzirnieka stāsts

"Aizupes barons bijis viens no pirmajiem Kurzemē, kas no graudu audzēšanas pārgājis uz krietni ienesīgāko lopkopību. Viņš izrentējis Jaundziru muižu Efertam senioram – revolucionāra Ernesta Eferta-Klusā tēvam.

Laidaros, no kuriem gan patlaban vairs nekas nav pāri palicis, Efertu laikā mitināts ap simts lopu. Plašās mītnes stiepušās turpat aiz muižas lejā, gar Tukuma ceļa malu līdz mazajam dīķītim, kurš ir gluži līdzās Sudraba dīķim.

Govis sietas pie garām barības kastēm, tagad laikam sacītu – barības galdiem. Pa desmit, pa divpadsmit, pa astoņām pie vienas kastes. Labas govis, krietni sabarotas ar ābolu (āboliņu), dzirdinātas ar miltūdeni, pastaigājušās pa zālainām ganībām. Brūzī brūvēts alus, bet tā pagrabos stāvējuši muižas vērši, kas baroti ar brāgu un drabiņām.

Reiz vagara vadībā uz laidara augšu pa uzbraucamo tiltu veduši āboliņu. Vezums aiz vezuma. Kādai ķēvei līdzi skrējis otrā gada kumeļš, draiskulīgs un straujš kā visi jaunie un vēl ar darbu nenoslogotie. Bet kūtsaugšā gadās lūka ar satrunējušiem kokiem gar malu. Dēlis lūst, kumeļš iegāžas kūtī, bet no augstā negaidītā kritiena pārlauž mugurkaulu. Vagars klusā izmisumā stāv līdzās un lauza rokas. Taču kunga īpašums! Neuzmanība prasīsies nolīdzināma ar naudu no viņa, tas ir – vagara kabatas. Te pienāk Efertu māmiņa. "Ko nu bēdājies?" – viņa laipni uzrunā. – "Neba tavs kumeļš, neba tīšām postā laists. Tā jau gadās: kur lopiņš, tur maitiņa, kur cilvēciņš, tur mironītis."

Šo stāstu 1976. gadā pierakstījusi Zantes astoņgadīgās skolas skolotāja Ella Lāce. Nobeigumā viņa piebildusi: "Nelaime zaudē daudz no sava nelaimīguma, ja to uzņem ar rāmu savaldību un izpratni."

Pūrenieka stāsts

Savukārt Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas dibinātājs un pirmais vadītājs, agronoms Paulis Gailītis savās atmiņās vēsta par Pūres muižu 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē. Viņš raksta, ka visatbaidošākā bija Pūres muižas kungu māja. Pils lielā zāle kopā ar vairākām blakus telpām Agrārreformas laikā bija atdota Sadraudzības biedrības izrīkojumiem. Tajā bija izbūvēta primitīva skatuvīte un tās priekšā novietoti netīri, salauzti soli. Kādreizējā ēdamzālē sarīkojumu laikā parasti novietoja "bufeti". Šīs telpas grīda gadiem nebija mazgāta, dubļaina, slapji gluma un smirdēja pēc sasmakuša veca alus.

Pils apakšējā stāvā atradās pienotava. No naftas motora radītajām vibrācijām un pienotavas ūdeņiem, kas skaloja ēkas pamatus, bija izveidojusies diezgan plata, bīstama plaisa no jumta līdz pamatiem… Kādreiz bijušie dekoratīvie apstādījumi pie galvenās ēkas bija galīgi izpostīti. Piena vedēji, braucot apkārt pilij, negribot izpostījuši apstādījumus un izvagojuši visu apkārtni. Kungu mājas piebūves jeb flīģeļa augšstāvā atradās vienīgais daudzmaz kārtīgais dzīvoklis, kuru izmantoja pienotavas vadītājs, kas bija arī Sadraudzīgās biedrības priekšnieks. Dārzsaimniecības kantoris atradās apakšstāva istabiņā un pārziņa un grāmatveža dzīvokļi – pāris jumta stāva istabiņās.

Brizulnieka stāsts

Gunārs Meirovics pieredzēja traģisko negadījumu pie Brizules muižas, kurā 1925. gada 22. augustā gāja bojā viens no izcilākajiem mūsu valsts diplomātiem, Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Savu stāstu viņš pēc daudziem gadiem – 1989. gadā – izstāstīja Intai Dišlerei. Pieraksts publicēts Tukuma muzeja rakstu krājuma «Tukuma novada kultūrvēsture» 3. sējumā. Gunārs stāstīja: "Tēvs sēdēja mašīnā, un es viņam uz kājām. Viņš mani tā turēja, un, kad tā mašīna apgāzās otrādi, nogāzās no uzbēruma, es izrāpos no apakšas ārā. Visi jau bija izlēkuši no mašīnas, tai krītot. Bet tēvs neiznāca ārā. Tad māte mani sūtīja, teica: "Tu skrien mežā, lūdz Dievu!" Ieskrēju mežā, pilnā balsī lūdzu Dievu. Kad iznācu ārā, tad jau paps bija izvilkts no mašīnas, viņam brillītes vēl bija virsū. Atnāca strādnieki ar bomjiem, apgrieza mašīnu apkārt. Viņi aizbrauca, un mēs gājām uz mājām, uz «Druķiem». Bet es atceros, kā tēvs mani vienu brīdi tā sažņaudza, tā turēja ciet. Es nevarēju saprast, kāpēc. Laikam paredzēja."

Irlavnieces stāsts

«Zīlēm» ar 50 hektāriem zemes bija lielas un labi koptas mājas. Saimnieks pats bija miris vēl Pirmā pasaules kara sākumā, bet saimniecei Grietai Krāģītei apritējis jau 70 mūža gads. Viņu vienīgā meita Marija Krāģīte (1885-1982) bija neprecēta, dzīvoja Rīgā un kā profesionāla tēlniece tolaik centās pēc panākumiem mākslas laukā. Saimniece nolūkojusi uzticamu, praktisku un fiziski spēcīgu puisi Andreju Zepu (1906-1987), kurš tolaik atradās Valsts zēnu labošanas un audzināšanas iestādē Irlavā. Grieta Krāģīte viņu "izprasīja" no kolonijas un desmit gadu vēlāk, kad plaušu karsonī vecā saimniece šķīrusies no dzīves, Zeps turpinājis rūpēties par saimniecību. Māksliniecei Marijai arvien vairāk iepaticies paskarbais, muskuļainais saimniecības vadītājs ar kuplajiem matiem, kaut gadus 20 jaunāks.

Šo stāstu pierakstījusi skolotāja un novadpētniece Māra Mende Viņa arī noskaidrojusi, ka pēc Otrā pasaules kara tolaik četrdesmit gadus vecais Andrejs Zeps apprecējis no Rudzātiem kaimiņos ienākušo strādnieci Anisiju Semjonovu-Pirogovu. Marija uz «Zīlēm» tad vairs neesot braukusi.

Grenčinieka stāsts

Muzejā glabājas leģionāra Edgara Vāča vēstules no frontes. Diemžēl viņš pazuda atceļā no mājām Grenču pagastā uz frontes līniju Lestenes apkārtnē. Kādā no vēstulēm, kas rakstīta tuviniekiem 1944. gada 7. augustā, lasām:

"Šodien pa ilgiem laikiem arī man svētdiena. Un diezgan svēta svētdiena, izlasīju pat dažus pantus no dziesmu grāmatas, kuru atradu skolas apkalpotāja istabā. Vai neesmu labi darījis? Tiešām tagad sirds ilgojas pēc kaut kā svētāka un labāka. Līdz kaklam apnikuši šie nemitīgie kara trokšņi. Nav nevienas dienas un naktis, kad nedzirdētu riebīgos grāvienus un lidmašīnu rūkoņas. Šodien pat, tik skaists un saulains laiks, mēģinu atcerēties tādas dienas mājas apstākļos, cik jauki un patīkami tad bija…"

Tumenieka stāsts

Pēteris Arnis, kolhoza «Dzimtene» pirmais priekšsēdētājs, savulaik muzeja darbiniekiem stāstījis par kolhozu dibināšanu: "Vispirms savedām inventāru vienkopus, lai varētu ar to rīkoties. Attiecīgs pārzinis to reģistrēja. Reģistrēja arī govis, teļus, zirgus. Kūtis gan nebija sagatavotas – novietojām lielākajās kūtīs Tumē un Sīlīšos. Zirgus novietojām mazākās vietās, sīklopus nevajadzēja nodot. Zirgi bija labi. Ar govīm – sliktāk, pavasara laiks, tikko karš beidzies, ko lai dara.

Ar lopiem tikām galā, bet nu sākās nedienas ar sēklu, jo tā bija tik raiba kā dzeņa vēders. Cik saimniecību, tik sēklu šķirņu. Pavasaris klāt, laika maz… Nolēmām, ka katrs sēs savu saimniecību, lielākās platības apsēsim ar vienādām sēklām (šķirnēm), lai būtu uz priekšu sēkla."

Zemītnieces stāsts

Zemītniece Vētra centa savulaik stāstīja: "Kolhozā bija jāiet dienu dienā, stundas neskaitot. Mana mamma ara laukus un darīja citus vīriešu darbus, jo vīri jau pagastā tikpat kā nebija, bērni un sievas vien strādāja. Kolhozi Zemītē dibinājās 1948. gadā. Vispirms tur iestājās visi, kas gribēja, un pēc tam tie, kam vajadzēja. Varēja turēt tikai vienu govi un cūku, no kā ģimenei vajadzēja iztikt. Par pienu maksāja kādas astoņas kapeikas, bet man par skolu arī bija jāmaksā. Es mācījos vidusskolā, un kādi 100 rubļi pusgadā vajadzēja maksāt par to. Ja mamma nebūtu varējusi piepelnīties, pa naktīm aužot gublāna lakatiņus, ko paziņas Jūrmalā pārdeva, nezinu, kā būtu dzīvojuši."

Jaunmocnieka stāsts

Arvīds Balodis pastāstīja, kā kļuvis par šoferi. "Kad pabeidzu skolu, vajadzēja iet strādāt kolhozā. Tēvs bija kaut kur padzirdējis, ka var nestrādāt, ja mācās kādos kursos. Pieteicos motociklistu kursos, bet pēc tam – šoferu. Kad dabūju tiesības, sāku meklēt darbu. Nevienam jau šoferus nevajadzēja, jo nebija mašīnu. Tēvs strādāja Oktobra Mašīnu un traktoru stacijā par uzskaitvedi un mērīja, cik uzarts, cik noecēts, cik apsēts. Viņš uzzināja, ka Jaunmokās vajadzīgs šoferis. Aizgāju.

Meistars mani ieveda šķūnī un parādīja mašīnu. Uz rāmja stāvēja tikai karkass – bez riteņiem. Aiz smēdes dubļos mētājās visādi dzelži. Vilku tos no čupas ārā un skatījos, kas tur derīgs. Kopā ar meistaru lēnām to mašīnu saremontējām.

Man sākumā atļāva tikai tos melnos darbus. Katru detaļu plikām rokām benzīnā mazgāju. Rokas bija jēlas. Instrumentu ar nebija. Pat kurbulim trūka čaulītes, tāpēc no griešanas dabūju riktīgas tulznas. Meistars, to redzot, teica: "Kas tas par sūda šoferi! Braukt grib, bet nevar kurbuli pagriezt!"

Cērkstenieka stāsts

Skolnieks M. Kirilavs skolas albūmā ierakstījis: "Savā ciemā es dzīvoju 6 gadus. Mūsu ciems ir ļoti pārveidojies. Ir saceltas jaunas mājas, laukos izcirsti nevajadzīgi krūmi. Ir izcirstas cirsmas un apstādītas ar jauniem kociņiem. Laukus apstrādā arvien vairāk mašīnas.

Ciemā ir arī novērojami trūkumi. Cērkstes kalns pavasaros un rudeņos pārvēršana par necaurejamu dubļu jūru. Nākotnē es gribētu, lai visi ceļi ir labi un lai pa tiem cilvēkus pārvadātu autobusi. Lai Cērkstē nebūtu vecā muiža ar krūmiem. Bet lai tā vietā būtu liels augļu dārzs."

Aicinājums veidot «Gaismas tiltu»

Šie ir tikai daži no stāstiem. Vairāki desmiti atrodami jaunajā izstādē – fotogrāfijās un pierakstos. Jāatzīst, ka līdz šim pārāk maz ir izstāstīts, pārāk daudz ir noklusēts. Tāpēc 22. augustā 19.00 aicinām pulcēties Durbes pilī, apskatīt izstādi kopā ar ģimenes locekļiem un draugiem, dalīties savos stāstos. Aicinām arī sadziedāties Ojāra Vītoliņa vadībā pils terasē un veidot «Gaismas tiltu», noliekot gaismeklīšus pie tilta Durbes pils parkā.