Esmu tai vecumā, kad atmiņa ir pasludinājusi neatkarību un ar mani sadarbojas tikai pēc abpusējas vienošanās. Tāpēc piemirsušies aprakstītās aktivitātes mērķi un ideāli: varbūt tās bija pašvaldības vēlēšanas, varbūt kāds no referendumiem, ar ko mūs tik bagātīgi aplaimoja 2008. gads.
Pēc vairāku gadu sabiedriskās dīkstāves nolēmu demonstrēt savu politisko apzinīgumu un piedalīties valsts labklājības celšanā. Pensionētā, bet drošā solī devos uz vēlēšanu iecirkni, nesot sava svarīguma apziņu. Beidzot biju sasniegusi politiskā rituāla vietu – balsošanas kabīni. Atķeksēju, kas ķeksējams, un svinīgi laidu aploksni vēlēšanu urnā. Te gan gadījās misēklis – vajadzēja pabakstīt ar pildspalvu, lai aploksnes stūris nerēgotos un kāds nejauši neizmantotu slepeno informāciju. Savu pilsoņa pienākumu izpildījusi, lepni iznācu no kabīnes un devos uz ārdurvju pusi. Te mani apturēja balsošanas apkalpotāji un vaicāja pēc aploksnes. “Viss kārtībā, es jau iesviedu!" nevērīgi attraucu. Jautātāji kļuva tramīgi un lūdza parādīt iesviešanas vietu… Kad noraudzījos, kā vēlēšanu komisijas locekle pūlas izmakšķerēt manu aploksni, ko biju cieši iebakstījusi aicinošajā spraugā, nodomāju: “Kā tas varēja gadīties, ka es prastu šķirbu starp galdu un sienu noturēju par cēlo vēlēšanu urnu?"
Kāda morāle? Lai kļūtu par labu vēlētāju, ir jāvingrinās.
