Tuvojas Tukuma muzeja jaunās izstādes «Muižu stāsti» atklāšana. Tā notiks 22. augustā, tāpēc piedāvājam ieskatu Durbes pils vēsturē Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.
Kaut kas beidzas, kaut kas cits nāk vietā
Durbes pils vēsture šajā laikā maz pētīta. Kaut arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā visas muižas piedzīvoja krasas pārmaiņas, radikāli mainot muižu ekonomisko funkciju agrārās reformas ietvaros, krāšņajām muižām zaudējot līdzšinējo savu iztikšanas avotu – zemi, pārvēršoties galvenokārt par valsts administratīvajām, ārstniecības un izglītības iestādēm (slimnīcām, skolām, sanatorijām utt.).
Pēc izcīnītām brīvības cīņām tiek veidota jaunā Latvijas valsts. Muižas beidz pastāvēt, bet, kā apbūves centri tās tomēr turpina eksistēt, tāpēc šajā vēsturiskajā ieskatā runāsim par Durbes pili kā muižas centru, nevis kā muižu kopumā.
Tas tiešām ir laiks, kad kaut kas beidzās un vienlaicīgi arī sākās.
Beigas ir vācbaltiešu vai, precīzāk būtu teikt, baltvāciešu Reku dzimtas saimniekošanai Durbē, kad Latvijas valsts 1920. gadā pusmuižu atsavina.
Jauns sākums Durbei ir 1923. gads, kad muižas centru sāk dalīt:
Kungu mājā (pils), klētī un dārzsaimniecībā (daļa no parka un augļu dārza). kas piešķirta dzejniekam Rainim; «Kulterelajā centrā», kurā ietilpa “apbūves centrā kompakti novietotās ēkas (pagrabs, rija, pirts, stallis, laidars, kalpu māja, ratnīca un šķūnis),lielais dīķis un aptuveni 50 ha zemes uz austrumiem";
pārējā zemē, kas bija domāta pilsētas paplašināšanai (tajā ietilpa liela daļa parka), vēlāk 20 ha no šīs zemes tiek iznomāti Tukuma cietuma vajadzībām.
Pagaidām trūkst ziņu, kas ar muižu notika posmā no 1920. gada līdz 1923. gadam. Skaidrs ir tikai tas, ka šajos gados jaunā valsts rosīgi apzināja savus īpašumus, fiksējot un uzmērot zemes un ēkas.
Raiņa Durbe
Rainis par Durbes piešķiršanu uzzina 1922. gada decembrī, lai gan bija vēlējies Stukmaņu muižu pie mīļotās Daugavas krastiem. Oficiālā īpašuma nostiprināšana gan ievelkas līdz 1928. gada janvārim. Lai kā arī nebūtu, svarīgākais ir tas, ko dzejnieks ar Durbi bija iecerējis darīt. Rainis jau no pirmā brīža, kad apmeklēja Durbi, saprata, ka viņam nebūs pa spēkam šādu īpašumu nedz uzturēt, nedz apsaimniekot. Tāpēc 1925. gada 16. aprīlī 9. Skolotāju Savienības konferencē Rainis mutiski paziņo par pils dāvināšanu skolotājiem, taču sadarbība par pils izmantošanu ir no 1923. gada, kad šeit vasarās skolotājiem un viņu ģimenēm bija iespējams atpūsties. Nav pagaidām skaidrības, kas notika pārējos gadalaikos.
Kad bija sakārtotas īpašuma lietas, 1928. gada 3. martā starp Raini un Skolotāju Savienību tika noslēgts rakstisks dāvinājuma līgums ar nolūku “tur ierīkot vispārībai pieejamu tautas muzeju ar Raiņa un Aspazijas darbiem un dzīves apskatiem, tautas bibliotēku, teātri brīvā dabā, kā arī dāvinājuma objektu izlietot tautas darbinieku audzināšanai un atpūtai."
Raiņa iecere daļēji arī īstenojās. Jau 1927. gada beigās Skolotāju Savienība, Skolotāju slimo kase un Bērnu draugu biedrība iesāk sarunas par bērnu kolonijas un sanatorijas ierīkošanu pilī. Savukārt 1929. gada 28. septembrī, tiesa pēc Raiņa nāves, tiek atklāts Raiņa un Aspazijas muzejs, kas Durbē pastāvēja līdz 1937. gadam. Aktīvi gan šis muzejs darbojās muzeja vadītāja, rakstnieka Friča Rokpeļņa darbības laikā līdz 1931. gadam, kad daļu no muzeja jau pārceļ uz Pedagoģisko muzeju Rīgā (vēlāko Rakstniecības muzeju). Bijušajās muzeja telpās tika ierīkotas sanatorijai (no 1935. gada) tik ļoti trūkstošās papildu palātas slimniekiem.
Visu Latvijas pirmās brīvvalsts laiku parkā ik gadu notiek Līgo un Vasarsvētku svinēšana, bērnu svētki u. c. kultūras un izklaides pasākumi; spožākais notikums bija Tukuma apriņķa I. Dziesmu svētki 1928. gada 10. jūnijā, kā arī 11. Tukuma aizsargu pulka štāba rotas uzvestās Raiņa lugas «Jāzeps un viņa brāļi» iestudējums brīvā dabā 1937. gada 1. augustā (režisors bija Kristaps Linde). Tomēr Raiņa Durbe faktiski pārvērtās par atpūtas un ārstniecisku iestādi.
Durbe – «Kulterelais centrs»
Uzreiz jāsaka, ka šajā atsevišķi izdalītajā īpašumā neizveidojās nekāds kultūras centrs mūsdienu izpratnē. Varbūt labi, ka tā, jo, ja izveidotos, tad šodien mēs noteikti redzētu citu Durbi. Bet nu, par visu pēc kārtas.
Līdz 1925. gadam valsts ap 55 ha lielo zemi ar ēkām iznomāja privātpersonām, kurām gan, saprotamu iemeslu dēļ, saimniekošana nevedās. Nebija attiecīgu līdzekļu un motivācijas – nebija viņu īpašums. 1929. gada septembrī zemi lūdz iznomāt Lauksaimniecības biedrība un Tukuma vidusskola (internāta un mājturības klašu ierīkošanai), taču Valsts Zemju inspekcija 1925. gada 1. oktobrī to nolemj piešķirt Lauksaimniecības biedrībai ar aizbildinājumu, ka tā iesniegusi lūgumu ātrāk – 10. septembrī, bet vidusskola – 21. septembrī.
Citu kritēriju it kā nav bijis. Taču saprotams, ka diezin vai 54 ha skola varētu apsaimniekot, droši vien tāpēc vidusskolai tika atteikts.
Līgums ar biedrību tiek parakstīts 1926. gada decembrī ar nomas tiesībām uz 12 gadiem līdz 1938. gada 23. aprīlim, ar konkrētiem noteikumiem, kā to apsaimniekot.
Tomēr ideja par skolas ierīkošanu muižas centrā nemirst. Iniciatīvu savās rokās pārņem Tukuma apriņķa valde un valdes priekšsēdētāja B. Kārkliņa personā ierosina Durbē izveidot lauksaimniecības skolu. Lauksaimniecības biedrībai piekrītot, Tukuma apriņķa zemes ierīcības komiteja nolemj valdei šo kulturālo centru piešķirt, ar noteikumu, ka trīs gadu laikā skola tiks ierīkota. Ja to neizdosies izdarīt – kulturālais centrs nonāks atpakaļ Valsts Zemes fondā.
Vietējā laikrakstā «Tukuma Ziņas» 1929. gadā pavisam skaidri varam lasīt, ar ko tika saprasts jēdziens "kulterelais centrs": ” (..) Jaunās skolas rīcībā būs apm. 54 ha labas zemes, kur varēs izvest dažādus praktiskus darbus. Skolas saimnieciskā daļa atradīsies apriņķa agronoma vadībā. Reizē ar to apriņķis rūpēsies par to, lai skolas ferma būtu arī priekš visas apkārtnes kā kulturels centrs, kur lauksaimnieki varēs saņemt labas šķirnes sēklas, jaunus sugas jaunlopus." Skolā bija iecerēts izveidot arī "mājturības nodaļu", kas īstenībā bija jau paredzēta Tukuma vidusskolas variantā.
Lauksaimniecības skolu tomēr neizveido, lai gan jau 1926. gadā bija izstrādāts vērienīgs Durbes muižas centrā esošās kalpu mājas pārbūves projekts, kā rezultātā ēka būtu pieņēmusi neogotikas stila aprises un ieguvusi vēl vienu stāvu. Tā būtu kā otra pils blakus jau esošajai.
1931. gadā projektu galīgi noraida Saeima ar pamatojumu, ka tāda tipa skolas ir neefektīvas, tās ir tukšas, kā arī dārgs pasākums.
Paralēli notiekot diskusijām un cīņām par skolas izveidi, Tukuma apriņķa valdei nākas domāt par piešķirtā īpašuma apsaimniekošanu. 1929. gadā valde nolemj saimniecību iznomāt kādam E. Baumanim, kurš ar dotajiem pienākumiem netiek galā, tāpēc 1930. gadā kulturālo centru iznomā T. Savdonam uz 12 gadiem (!). Tomēr T. Savdonam arī neveicas, jo 1932. gadā bija beidzies Tukuma apriņķa valdei uzliktais termiņš skolas izbūvei. Neapmierināta arī ar T. Savdona darbu Zemkopības ministrija, kas 1932. gada oktobrī saimniecību atņem, tālāk to iznomājot Abavas muižas nomniekam K. Slavam (1933. gada 23. aprīlī) par Ls 400 gadā. Arī viņam nu nekādi neiet ar to saimniekošanu lāgā. Zemkopības ministrijai pat nākas nojaukt laidara ēku… Atcerēsimies gan, ka šis ir pasaules ekonomiskās krīzes periods, kurš skāra arī Latviju…
Zeme pilsētas paplašināšanai un cietumam
Agrārās reformas laikā gandrīz visas Latvijas pilsētas iegūst papildu teritorijas. Arī Tukuma pilsēta ir to vidū, kas paplašinās no 308 ha 1921. gadā līdz 548 ha 1926. gadā. No Durbes pusmuižas zemes pilsēta iegūst ievērojamu daļu – ap 90 ha. 1923. gadā 20 ha gar Tukuma-Jelgavas šoseju (Jelgavas ielu) tiek iznomāti Tukuma cietumam. Par laimi vai varbūt nelaimi, cietums šeit gan neizveidojas, lai gan vēl 1938. gadā, kad Tukumu apciemo pats tieslietu ministrs H. Apsītis un zemkopības ministrs J. Birznieks, tiek spriests par cietuma – "plašu lauksaimniecības fermu ieslodzīto nodarbināšanai ražīgā darbā" – celšanu 77 ha kopplatībā, tādā veidā aizvietojot Tukuma (tagadējā policijas ēka Brīvības laukumā 19) un Ventspils cietumus, kurus bija paredzēts likvidēt. Interesanti, ka vecās Tukuma cietuma ēkas vietā gribēja ierīkot mākslas muzeju un bibliotēku.
Ar to šis īsais ieskats Durbes pusmuižas dalīšanas un apsaimniekošanas lietā šoreiz noslēdzas, iezīmējot Durbes muižas centra vēstures pētniecības virzienus nākotnē.
Avotu un literatūras sarakstu lūdzu skatīt Tukuma muzeja mājaslapā www.tukumamuzejs.lv.
