Nekur nav tik labi kā mājās
Māt, saki man, kāds toreiz bija laiks,
Kad nācu skatīties es saulē šajā?
Vai toreiz laukos netrakoja vējš
Un cīruļputens nesagriezās klajā?
Kas to lai šodien zina un pasaka, kāds bija laiks pirms 80 gadiem, kad 17. martā Matkules pagasta «Čakšos» pasaulē nāca Gastons Štrauss. Pajautāt to sen vairs nav kam. Un, galu galā, vai nav vienalga, kāds bija laiks, ja vecākiem bija liels prieks par ģimenē piedzimušo vienīgo bērnu.
Tā ritēja pirmie bērnības gadi, sākās skolas gaitas Matkules pamatskolā. Savos 12 gados zēns vēl neiedziļinājās politiskajos notikumos un varas maiņās. Daudz sāpīgāk viņu skāra 1942. gads, kad no ļaunas slimības pēkšņi nomira tēvs. 50 ha lielā saimniecība palika bez galvenā noteicēja un apsaimniekotāja. Nu tēva vietā bija jāstājas pusaudzim, un Gastons jutās lepns par to. Nu viņš bija kļuvis par pilntiesīgu saimnieku mājās!
Kara laikā maizes rieciens bija plāns visiem, bet biežāk tā nebija vispār. Māte aizbrauca uz bēgļu apmešanās punktu un atveda vecāku sievieti un gadus astoņus jaunu zēnu. Viņi tad arī bija krietni palīgi saimniecībā.
Karš pamazām tuvojās beigām. Vācieši pretgaisa aizsardzībā iesauca pavisam vēl bērnus – 16 gadus vecus zēnus. Iesaukšana draudēja arī G. Štrausam. Un tikai sagadīšanās pēc viņš nosauca sevi par gadu jaunāku. Neviens nepārbaudīja pases datus un šo jautājumu tālāk necilāja.
Lai arī pēckara gadi bija trūcīgi, cilvēki priecājās, ka beidzies karš, ka palikuši dzīvi, ka dzīve turpinās. Pats jaunības plaukums bija arī G. Štrausam. Viņa lielā mīlestība Natālija dzīvoja turpat netālu. Lai arī kā nākamā vīramāte negribēja, 1948. gadā jaunie ļaudis oficiāli sareģistrējās vietējā ciema padomē. Un velts bija vīramātes rīta gājiens uz ciema padomi un cenšanos sarunāt, lai jaunos nereģistrē.
Jaunā ģimene sāka kopdzīvi vīra mājās. Īss gan bija šis kopdzīves laiks. 1949. gada 25. marta izvešanas skāra arī «Čakšu» māju iemītniekus. Uz Sibīriju izveda visus – arī jauno sievu, kura gaidīja bērniņu.
Vai toreiz aprīļnemiers neprātīgs
Pār mūsu jumtu neplosījās kaukdams –
No ziemeļiem pret pavasari traukdams?
Māt – saki man, kāds toreiz bija laiks?
Ceļš uz Sibīriju bija tāls un smags. Īpaši sievietei grūtniecības stāvoklī. 1949. gada 3. aprīlī no rīta visu vagona ļaužu klātbūtnē jaunajai sievai sākās dzemdības. Pārējās sievas, kā nu prazdamas, palīdzēja. Labi, ka vagonā bija Plezeru māte, kurai pašai bija daudz bērnu un liela pieredze. Tā vagonā dienas gaismu ieraudzīja meita Alda.
Pirmajā piestātnē viņi nonāca četratā. Tur visi sagaidīja ledus iešanu Obā, un tad jau cilvēki tika sadalīti. Kolhozu priekšsēdētāji paņēma tos jaunākos un spēcīgākos. Bet kam bija vajadzīga sieviete ar mazu bērniņu uz rokām un veca māte?
G. Štrausam izdevās iekārtoties pie darvas tecināšanas. Vietējie šo darbu nez kāpēc darīt nevēlējās. Te visu laiku kādam bija jābūt uz vietas un jāuzrauga, lai uguns neizdzistu. Darva bija nepieciešama ratu iesmērēšanai, bet darba procesā radušās ogles atdeva kalējam.
Pamazām dzīves apstākļi kļuva kaut mazliet civilizētāki, lai arī bieži trūka pārtikas un apģērba. Arī slimības ļaudis nežēloja. Ap 1951. gadu ar tīfu smagi saslima G. Štrauss. Izslimojās arī viņa māte. Laimīgā kārtā slimība neskāra sievu un bērnus.
Vai toreiz saule pēkšņi nepazuda
Starp mākoņiem un neapmācās laiks?
Vai pavasaris nāca gaišs un maigs
Un sauli sveica pērnā zāle rudā?
1952. gada 10. martā nu jau Sibīrijā piedzima dēls Jānis. Alda jau skaitījās liela un varēja pieskatīt mazo brālīti. Bērnus vākt palīdzēja arī vīramāte.
1953. gadā sieva sāka justies arvien sliktāk. Tā kā visapkārt plosījās tīfs un to izslimojuši bija arī ģimenes locekļi, ārsts uzstādīja diagnozi – tīfs. Un ārstēja kā tīfu. Līdz vienā dienā, darbā atvēzējusies ar koka vāli, Natālija nokrita. Diagnoze izrādījās aplama… Bez mammas palika divi bērniņi, Jānim vēl nebija pat gadiņš. Arī mātei veselība nebija nekāda stiprā, un 1954. gadā viņa nomira.
1956. gadā ļaudis sāka runāt par mājās laišanu un vēstuļu rakstīšanu valdībai. Neviens jau īsti nezināja, kur rakstīt, bet kaut kas tomēr jādara bija. Rakstīja arī G. Štrauss, līdz arī viņu ar bērniem palaida mājās.
Atbraucot uz dzimto pagastu, viņam veicās, jo vietējā kolhoza priekšsēdētājs Jēkabsons bija skolas biedrs. Lai arī ciema priekšniece Bērziņa skatījās šķībi, G. Štrauss ar bērniem tika dzīvot savās mājās. G. Štrausa sapnis bija kļūt par šoferi. No sākuma viņš bija tikai līdzbraucējs, bet vēlāk Kuldīgā nolika tiesības un 33 gadus nostrādāja vietējā saimniecībā par šoferi.
Bērnus pieskatīja otra vecāmāte, kura dzīvoja šai pašā mājā.
1962. gadā G. Štrauss apprecējās otrreiz – ar pirmās sievas māsu. Kopīgā laulībā piedzima meita Anita.
Sākoties Atmodas laikam, 1989. gadā G. Štrauss aizbrauca uz Sibīriju, uz bijušajām izsūtījuma vietām. Un apkopt kapa vietas sievai un mātei. Tik daudzi gadi jau bija pagājuši, bet kapi vēl bija un krusti arī! Tagad viņš kapu apkopšanu uzticējis vietējai iedzīvotājai. Nu sirds mierīga, ka tuvākie un mīļākie cilvēki gulēs sakoptā vidē.
Šobrīd G. Štrausa īpašumā zeme ir 35 ha. Pagaidām tiek galā abi ar sievu. Ir tehnika, lai arī paveca, bet, kā sacīt, zirgam pakaļ vairs nav jāstaigā.
Bet, runājot par lauku nākotni, G. Štrauss ir pesimistisks: "Nu, nezinu. Vecie cilvēki aizies, paliks tukšums. Bērniem pašiem sava dzīve. Neviens no pilsētas ārā nelaižas. Un kas paliks pēc manis? Neviens. Kaut arī es norakstītu to saimniecību, es skaidri zinu, ka vienalga pārdos. Nu, varbūt kāds mazdēls nāks dzīvot. Viens bija atnācis. Pusgadu padzīvoja, bet sievai nepatika. Tā arī aizgāja no mums prom. Un šodien neatmaksājas lopus turēt, ar graudiem arī smagi. Jāmet miers. Bet ko tad darīs!? Galīgi atrofēsies. Tagad zinu, kas man jādara, kur jāiet. Bet ko tad? Gulēšu un ēdīšu?"
Tāds nu mums šoreiz iznāca šis stāsts. Ne priecīgs, ne skumjš, ne balts, ne melns. Kā jau dzīvē tas ir.
***
Tagad, sagaidot Gastona Štrausa 80 gadu jubileju, vēlam viņam labu veselību, optimistisku skatu uz dzīvi un izturību, turpinot saimniekot savās dzimtajās mājās!
P. S. Publikācijā izmantots Leonīda Breikša (1908-1942) dzejolis. Pašu L. Breikšu 1941. gada 17. aprīlī arestēja un izsūtīja no PSRS.
