Evija Martinsone, maestro Andris Veismanis un Vidzemes kamerorķestris dodas pie mums!

Rīgas operas Baltais nams vienmēr sevī nesis kādu vārdos neizsakāmu mistēriju, īpašo mākslu mākslas noslēpumu. Patlaban, kad mūsu opera patiesi ieguvusi visas Eiropas uzmanību – recenzijās lielākajos Eiropas laikrakstos, pazīstamu mākslinieku viesošanās -, ir dabiski, ka arī mūsu mākslinieki arvien top pazīstami pasaulē. Viņi ir tie, kas veido mūsu valsts īsteni pozitīvo tēlu. Operā cilvēki, no ikdienības noguruši, dodas atgūt dvēseles… Tukuma apkārtnes cilvēki vērīgi seko līdzi savējiem, kam dota dāvana publikai sniegt savu talantu, savu balsi operā. Mums tādi ir divi – Evija Martinsone un Andris Lapiņš. 13. aprīlī 17.00 Jaunmoku pils Kolonnu zālē klausītājiem dziedās Evija Martinsone. Dažas dienas pirms koncerta aicinājām viņu uz sarunu.

– Kas sagaida klausītāju 13. aprīļa koncertā Jaunmokās?

E. Martinsone:

– Programmā būs mani mīļākie komponisti – Hendelis un Mocarts. Kopā būs 10 ārijas, kā arī orķestra atskaņotie skaņdarbi. Šis būs mans otrais solokoncerts kopā ar Vidzemes kamerorķestri – pirmais bija Ungurmuižā pagājušā gada rudenī.

Šī ir tā mūzika, kurā es jūtos visērtāk. Nevar teikt, ka Latvijā ir ļoti daudz šādu iespēju – uzvest baroka vai Mocarta operas, jo tas tomēr prasa ļoti daudz resursu. Tā ka nākas izlīdzēties ar solokoncertiem.

– Vai šī programma ir jūsu izvēlēta?

– Tā ir mana un maestro Andra Veismaņa izvēle; viņš ir arī mans vokālais pedagogs. Pamatā gan mana pedagoģe ir Anita Garanča, tomēr šīs lietas, kas attiecas uz Hendeli un baroka laiku, ir tapušas sadarbībā ar Veismani.

– Šobrīd strādājat Mūzikas akadēmijā.

– Jā, es docēju, manā pārziņā ir deviņi studenti gan no kora diriģēšanas, gan mūzikas pedagoģijas nodaļas. Deviņas tiešām brīnišķīgas meitenes! Tas ir viņu pirmais gads. Šo darbu ir diezgan grūti apvienot ar operu – kad mēģinājumus ieliek, tad tie arī ir… Ar meitenēm mēģinām sarunāt, lai nāk citu dienu…

– Kādās izrādēs jūsu balsi var dzirdēt patlaban?

– Tikko bija pirmizrāde Dvoržāka operai «Nāra», kur esmu pirmā nimfa. Pavisam nesen bija pirmizrāde «Pinokio» un tad vēl Hendeļa «Alčīna», ar kuru mēs maijā dosimies uz viesizrādēm Spānijā. Vēl koncertēju arī ārpus operas, kas uzliek arī papildus pienākumus, bet tie ir ļoti patīkami pienākumi… Jo šādos koncertos gūtais gandarījums ir atšķirīgs no tā, kuru gūstu, strādājot operā vai pedagoģisko darbu.

– Un Smārde ir vieta, kur atgriezties…

– Smārdē no dzīves pirmsākumiem man ir mājas. Te arī ir deviņgadīgā skola, kuru esmu beigusi. Vidusskolu beidzu Pumpuros, jo Mūzikas skolā mācījos Jūrmalā.

– Muzikālā ievirze nāca no ģimenes?

– No mātes, bet ar vecmāmiņu kopīgi dziedājām tautas dziesmas dziļā bērnībā. Mamma aktīvi dziedāja vokālajā ansamblī un arī korī «Vanema». Tas viss kaut kā dabiski, loģiski veidojās, lai gan nebiju no tiem bērniem, kas labprāt pie eglītes kaut ko noskaitīs vai nodziedās.

– Vai ir dziedāts arī Smārdē?

– Nē, bet šogad bija koncerts Durbes pilī, kas bija mana pirmā uzstāšanās tik daudzu savu cilvēku klātienē. Viņi varbūt redzējuši kā nosmulējušos mazu skuķēnu, kas uz veikalu mazām kājiņām aiztek… Protams, ir dziedāts Tukuma baznīcā, dziļā jaunībā arī skolā, bet kā koncerts šis būs tikai otrais.

– Ir atvērtība nākotnei…

– Jā, esmu atvērta, bet nevarētu teikt, ka mans mērķis ir sisties ārā pa logiem un durvīm – "ka tikai projām no Latvijas"… Bet ja man liktenis piespēlētu kādu iespēju – kāpēc gan ne… Lai nav 99 gadu vecumā jāsēž un jādomā: "Bet varbūt tomēr toreiz vajadzēja…"

– Eiropa jau šobrīd vaļā.

– Vokālistiem gan nekur nav zelta dzīve, ja vien tu, protams, neesi tenors. Vācijā vien dziedātāju tūkstoši beidz augstskolas un ir bez darba… Ir jābūt milzu apņēmībai, nervu sistēmai un pacietībai, lai izturētu to cīniņu par vietu… Jo māksla paliek māksla ar visām piedevām, kas nāk klāt.

– Vai ir dziedāts kopā arī ar tukumnieku Andri Lapiņu?

– Jā, esam strādājuši kopā Mocarta «Figaro kāzās» un Jāņa Lūsēna leļļu operā.

– Pēc tādas sevis pilnīgas atdošanas publikai ir nepieciešams kādā veidā atjaunoties… Kā jūs to panākat?

– Mana atjaunošanās notiek mājās. Tie tiešām ir ļoti laimīgi mirkļi, kad esmu mājās kopā ar savu ģimeni. Man ļoti patīk peldēšana; patiesi jūtu, ka ūdens dziedē… Tiek noņemts stress, un prātā atbrīvojas vieta jaunām domām, darbs kļūst brīvāks. Vienīgi ar tiem baseiniem mums ir kā ir. Jo hlora daudzums tur parasti ir nenormāli liels, līdz ar to iesnas un viss pārējais.

– Tad jau īpaši gaidāt vasaru…

– Ļoti. Daudz dod arī pastaigas pa mūsu mežu Smārdē, kur es esot spērusi savus pirmos soļus. Protams, tad vēl lielā laime vārdā suņi. Divi zeltainie retrīveri – Sofija un Rebeka. Māte ar meitu. Burvīgi, ka kāds ir tik priecīgs, no rīta tevi ieraugot. Ka kāds ir spējīgs tevi tik ļoti mīlēt, ka sagaida ar kādu čību… Tas uzreiz liek sirdij atplaukt smaidā.

– Jūsu māmiņa ir gandarīta par panākumiem.

– Tas gan jāprasa viņai pašai, bet es domāju, ka jā. Viegli jau mums nav gājis. Ir bijuši arī mirkļi, kad gribējās visu pamest. Jo sevis radošās graizīšanas un preparēšanas process nav nesāpīgs. Pienāk mirklis, kad, šķiet – viss, pietiek. Beidzot – normālu dzīvi dzīvot gribas. Darba laiku no tikiem līdz tikiem. Prognozēt, kur tu esi, un dabūt atvaļinājumu. Bet dziedāšana jau ir dzīvesveids. Un kas to uzsācis… Tā jau ir diagnoze.

– Latvijā ir tik daudz augstvērtīgu muzikālu notikumu! No mūziķiem cilvēki var mācīties, kā sevi atdot, ziedot iemīļotajai profesijai, arī to, kas jāiegulda, lai sasniegtu kvalitatīvu rezultātu. Ir daudzas sfēras, kur cilvēks savus psiholoģiskos spēkus iegulda nesalīdzināmi mazāk, materiāli būdams daudz labāk atalgots.

– Domāju, ka tas tomēr ir virspusējs redzējums. Gan jau tiem pašiem biznesmeņiem ir jākustina savas smadzenes un lietas jābīda. Kā viņi to dara – tīri vai netīri? Ja viņi to dara netīri, tad ir nemitīgas bailes, vai kāds to neatklās. Cik drošs ir viņš un cik droša ir viņa ģimene… Un beigās varbūt izvēlas mazāku atalgojumu, bet drošāku dzīvi un mierīgas naktis. Bet parasti jau arī tas nesanāk… Zināms stress jau sanāk vienmēr un visiem, kas kaut ko dara…

– Atgriežoties pie koncerta pilī. Ko jūs gribētu teikt klausītājiem?

– Ja jums pieved klāt tiešām ļoti labu orķestri no Cēsīm kopā ar tādu vārdu kā maestro Andris Veismanis, kas, manuprāt, ir viens no viszinošākajiem diriģentiem klasiskajā un baroka mūzikā… Paliekot vēl pirmā aprīļa joku smaidos – ja vēl tur dzied meitene no kaimiņiem… Ja to visu pieved klāt – kāpēc gan neaiziet un paklausīties? Baroka mūzika kopā ar vidi, kur tas notiks, var dāvāt kādu pavisam īpašu estētisku baudījumu jūsu dvēselei un ausīm.

– Jaunmokās jau pirms tam ir daudzkārt būts?

– Tā ir viena no ļoti mīļām vietām, mēs ar mammu šad tad aizbraucam uz pils pagraba kafejnīcu. Ir bieži staigāts pa parku. Tur arī tika svinēts tāds ļoti nozīmīgs notikums kā mans mammas kāzas pagājušā gada jūnijā. Tā kā ļoti labas atmiņas ar to saistās…

– Varbūt ir vēl kāds īpašs vēlējums publikai?

– Biežāk vediet uz operu bērnus un parādiet viņiem, ka tā nav tikai kliegšana pārvērstā balsī! Cik vecāki ieliek savos bērnos kultūras, tik viņos arī ir. Līdz septiņu gadu vecumam, kamēr viņi ir atvērti ārpasaulei. Aizvediet un parādiet, ka pasaulē ir arī šīs skaistās lietas! Manu radu meita bija uz «Putnu operu», un tad viņu vēlāk aizveda arī uz «Alčīnu». «Alčīna» viņai esot patikusi daudz labāk! Pa vidam gan drusku iemiga, bet tas jau nekas. "Tai «Putnu operā» viss tā ļoti bērnišķīgi," teica meitene, kurai ir pieci gadi. Tiešām mans novēlējums – vajag bērnus jau no mazām dienām radināt pie klasiskās mūzikas!

– Latvijā, šķiet, interese par klasisko mūziku arvien pieaug.

– Jā, jo gribas beidzot kaut ko stabilu, pastāvīgu. Domāju, ka Mocarta mūzika dzīvos arī vēl pēc 250 gadiem, cilvēki tajā joprojām gūs veldzējumu.