"Mirstošo mājā Kaligatā kāds apmeklētājs bija izbrīnījies par mieru, kas te visapkārt valdīja. Es vienkārši viņam sacīju: "Šeit ir Dievs. Kastām un ticībām nav nozīmes. Tam tiešām nav nozīmes, ka viņi nepieder manai ticībai…""'
/«Viss iesākas ar lūgšanu», Māte Terēze/
Iesākoties Lielajam Gavēnim ar Pelnu dienu, kurā Katoļu baznīca visā pasaulē cilvēkiem atgādina par šīs pasaules izpausmes niecību un pārejošo raksturu, savās pēdējās dienās Kalkutā mēģinu atrast kaut dažus garīgos graudus savam šī brīža ceļojumam uz Austrumzemi.
Dievam ir patiesi laba humora izjūta. Par to pēdējā laikā nākas pārliecināties arvien biežāk. Atlika pagājušā gadā vien publiski ieminēties, ka esmu atradis Kalkutai līdzīgus graustus tepat, Tukumā, un nu nevajadzēs doties uz tūkstošiem kilometru tālo Indijas pilsētu, kā ar viena mēneša starplaiku nokļuvu kādreizējā britu impērijas Rietumu galvaspilsētā jau otreiz… Šajās dienās Kalkutā beidzās priesteriem no kustības «Corpus Christi» organizētā tikšanās – svētceļojums, kas bija veltīta Mātes Terēzes 100. gadadienai. Man laimējās būt priviliģētam tajā būt klāt kā tulkam latviešu priesterim Arnim Maziļevskim. Tikšanās ar priesteriem, Mātes Terēzes ordeņa māsām, citiem cilvēkiem, kam bijusi privilēģija gadiem ilgi strādāt kopā ar Māti Terēzi, apmeklēt vietas Kalkutā, kam bijusi būtiska loma viņas misijas attīstībā – tas tiešām bija īpaši un ir pat savā ziņā neticami, ka tas notiek… Tomēr tā bija.
Dažas liecības ir patiesi neticamas. Piemēram par kādu rūdītu noziedznieku – zagli un slepkavu Ņujorkā. Viņš no rīta piecēlies un vēlējās pastrādātu kādu savu kārtējo noziegumu, bet sākumā gribēja sevi iepriecināt ar kādu labu mūziku no Ņujorkas radio… Taču visās stacijās tajā dienā tiešraidē runāja kaut kāda sieviete. Noziedznieks mēģināja pārslēgt vienu staciju pēc citas, bet visur bija viens un tas pats. Piekusis pārslēgt radiostacijas, viņš nolēma paklausīties. Pēc brīža nez kāpēc vīram uznāca vēlme raudāt un, jo vairāk viņš klausījās, jo vairāk asaras plūda veselām straumēm… Pēc tam viņš uzmeklēja Žēlsirdības Misionāru māsas Ņujorkā, satika arī Māti un mainīja savu dzīvi…
Cits stāsts ar mazliet traģisku pieskaņu skar spāņu brīvprātīgo Juliānu… Pirms gadiem 20 spāņu jaunais bagātnieks, 14 restorānu ķēdes īpašnieks, ieradās Kalkutā, satika Māti Terēzi un nolēma kļūt par brīvprātīgo Kalkutā. Viņš brauca uz šejieni katru gadu un no gada uz gadu te pavadīja arvien ilgāku laiku – sākumā trīs mēnešus gadā, tad pusgadu, tad astoņus mēnešus. Dažkārt viņš visai smagi saslima ar malāriju, taču allaž izveseļojās un turpināja iesākto. Juliāns bija te kļuvis par ko līdzīgu ‘dvēselei' gan dažādu valstu brīvprātīgo, gan Mātes Terēzes atvērto namu pacientu vidū. Visi varēja sajust viņa mīlestību un patiesumu. Arī man bija dāvana strādāt pirms dažiem gadiem kopā ar viņu… Pirms mēneša uzzināju, ka Juliāns ir aizgājis mūžībā, gan es, gan daudzi brīvprātīgie no visas pasaules domāja, ka viņu pievarēja kārtējā malārija… Taču Dieva likteņa ceļi dažkārt ir neizprotami. Juliāns aizgāja mūžībā pēc vilcienu katastrofas Spānijā, kad tur uz neilgu laiku bija aizbraucis… Dažkārt mēdz teikt, ka Dievs mūs paņem no šīs zemes tad, kad esam sasnieguši savu garīgās attīstības visaugstāko punktu. Var jau būt. Bet Kalkutā, Prem Damas mājā, tagad ir Juliāna skvērs, kurā brīvprātīgie pulcējas ikdienas tējas pauzēs, atceroties viņa plīvojošos matus un bezgala atvērto sirdi ikvienam… Kāds garīgais tēvs sanāksmē Kalkutā sacīja: "Rietumos cilvēki mēģina atrisināt visu veidu sociālās problēmas, dāvājot nabadzīgajiem gan savās zemēs, gan ārzemēs vien pārtiku un drēbes… Māsas cenšas nabadzīgajiem atgriezt arī cilvēcisko pašcieņu…" Varbūt šī ir būtiskākā lieta, kas būtu nepieciešama arī Latvijas sociālajā darbā. Vispirms jau saprast, ka te ir kāda problēma. Un tad nopietni pārdomāt – kā cilvēkam, kas tik ļoti cieš arī Latvijā, atgriezt viņam pienākošos cilvēcisko pašcieņu – savu vērtības izjūtu; to, ka šis cilvēks sabiedrībai ir vajadzīgs, nepieciešams, derīgs, būtisks… Vispirms gan jau tas nozīmētu, ka pašiem šī darba darītājiem būtu jāiepazīst sava vērtība, sava pašcieņa… Un tas bez garīgās dimensijas nav iespējams. Bez sastapšanās ar mazo, kluso Balsi (kā to sauca Gandijs) mūsos… Citiem vārdiem – bez sastapšanās ar Mīlestību, tas nebūs iespējams.
"Mēs esam radīti kam lielākam – lai mīlētu un būtu mīlēt"' /Māte Terēze/.
