Pirms pavisam neilga laika Tukumu satricināja ziņa, ka noticis kārtējais ugunsgrēks – izdega daudzdzīvokļu nama kāpņu telpa. Ugunsdzēsēji uguni nodzēsa, bet dzīvokļi tomēr it bojāti. Tajā pat dienā dega arī nams Lielajā ielā 3. Arī tur ugunsgrēku ātri vien izdevās nodzēst. Un ugunsdzēsējiem tika veltīti atzinīgi vārdi. Par ugunsdzēsēju darbu tiek spriests pēc tā, ko cilvēki redz, stāvot nelaimes vietā. Tieši tāpēc nereti ugunsdzēsējiem tiek veltīti pārmetumi, ka pārāk vēlu atbraukuši, ka ūdens nav bijis, ka šļūtenes cauras, ka neko nav darījuši. Taču ikviens, kam kādu reizi nācies piedzīvot uguns briesmas, saprot, ka uguns ir pārāk viltīga un varena un cīņa ar to nav vienkārša.
Šogad aprit 140 gadi, kopš pilsētā pastāv ugunsdzēsēju komanda, jo 1848. gadā dibināta Tukuma Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Lai gan – pirmie ugunsdrošības noteikumi pilsētā izstrādāti jau pirms 250 gadiem – pēc 1758. gada ugunsgrēka, kurā nodega 25 ēkas Lielajā ielā, domājams – teritorijā starp tagadējo Jauno un Dārza ielu.
Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība
Ieskatoties vēsturē, jāsecina, ka Tukuma pilsēta savas pastāvēšanas laikā ir degusi daudzas reizes. Koka namiņi bija būvēti diezgan cieši kopā un, ja bija lielāks vējš, tad nodega veseli kvartāli. Tieši ugunsgrēku dēļ viduslaiku Tukuma apbūve vispār nav saglabājusies. Pēc kārtējā lielā ugunsgrēka 1865. gadā, kad nodega visas ēkas tagadējās Elizabetes un Uguns ielas apkārtnē, pilsētas vadība sāka domāt par ugunsdzēsēju organizācijas izveidi: nopirka no baznīcas nelielu zemes gabalu, uzcēla ēku ugunsdzēšamo rīku glabāšanai, ko nosauca par Šprices namu, iegādājās ūdensratus un šļūtenes. 1868. gada 17. februārī turīgākie un drosmīgākie namīpašnieki nodibināja biedrību, kuras uzdevums bija ugunsgrēku novēršana un dzēšana, kā arī palīdzības sniegšana plūdu un citos gadījumos. Jaunās biedrības devīze bija “Dievam par slavu izglāb tuvāko savu!".
Savas pastāvēšanas 140 gados biedrība ir nodarbojusies ar ugunsgrēku dzēšanu un ugunsdrošības pasākumu organizēšanu: krāšņu remontu un dūmvadu tīrīšanu, dzēšamo aparātu piegādi un pildīšanu, signalizācijas ierīkošanu un pārbaudi, civilo aizsardzību. 20. gadsimta pirmajā pusē – biedrības uzplaukuma gados – tajā darbojās aptuveni 150 biedru.
Biedrība vienmēr bijusi zināmā mērā militarizēta – tās darbību noteica reglaments. Ugunsdzēsēju pienākums bija palīdzēt citiem, bet darīt to profesionāli, nepakļaujot briesmām sevi. 1932. gadā BUB izveidoja medicīnisko dienestu apriņķa ārsta Heinriha Šulca (1889-1935?) vadībā. Dzēsēji izgāja arī speciālus apmācību kursus un apguva sava laika modernākās dzēšanas un arī glābšanas metodes. Piemēram, 1939. gadā Otrā pasaules kara tuvošanās iespaidā Pasīvās gaisa aizsardzības pārvaldes skolā tika organizēti speciāli gaisa aizsardzības kursi un tos apmeklēja Aleksandrs Šterns, kurš vēlāk regulāri rīkoja gaisa aizsardzības kursus saviem biedriem un arī citām apriņķa komandām. Kā atceras gleznotājs Emīls Braunbergs, kara laikā dzēsējiem nācās piedzīvot ne vienu vien gaisa trauksmi un arī dzēst ugunsgrēkus. Pensionētais skolotājs Alberts Riekstiņš atceras, kā krievu armijas izrāviena laikā 1944. gada jūlija beigās un augusta sākumā kādā uzlidojumā aizdegušās divas mājas tagadējās Pasta ielas galā – netālu no stacijas.
"Kas grib dzīvot vienos priekos, tas lai stājas pažarniekos"
Neskatoties uz smago darbu, ugunsdzēsēji arvien bijuši cilvēki ar labu humora izjūtu. Tukuma BUB tautā bija plaši pazīstami ar savu 1934. gadā dibināto muzikantu komandu, ko vadīja Eduards Braunbergs (1908-?). Ugunsdzēsēji un viņu ģimenes locekļi spēlēja arī teātri pazīstamā režisora Bertoda Vigerta vadībā. Biedrības Dāmu komiteja organizēja dažādus, kā toreiz teica, izrīkojumus ar labdarības tirdziņiem, dejām un bagātīgi klātiem mielasta galdiem. Ienākumi papildināja biedrības kasi un palīdzēja uzcelt jauno depo Raiņa ielā 24. Tieši pirms 70 gadiem – 1938. gadā – notika depo atklāšanas svinības. Dzēsēji bija ieguvuši ne tikai plašu garāžu savai automašīnai, bet arī torni šļūteņu zāvēšanai.
Tieši greznās formas ar uzšuvēm un spožajām ķiverēm rosinājušas radīt pazīstamo četrrindi: "Kas grib dzīvot vienos priekos, tas lai stājas pažarniekos. Spožās pogās ķiverēs, tie pa jumtiem šiverē." Protams, parādes formā jau neviens uz jumta nelīda, bet nebaltā brīdī palīdzēja, cik spēja. Starp citu, BUB bija gan vairākas dzēsēju, gan arī kāpēju kolonas. Aktīvi strādāja skursteņu tīrītāji. Ikdienā gan viņi parasti bija melni kā velni, bet svētku reizē ikviens gribēja pieskarties vai pat noraut spožo mundiera pogu, kas pēc ticējuma nes laimi.
Pateicoties ugunsdzēsības darba veterānam Arnoldam Šulcam, muzejā nonākusi fotogrāfija, kurā redzams skursteņslaucītājs Rihards Kics (1915-1997), balansējam uz skursteņa galvas tādā kā akrobāta pozā. Viņš bija Latvijas sporta meistars grieķu romiešu cīņās. Piedalījies sacensībās no 1929. līdz 1950. gadam un strādājis par treneri laikā no 1942. līdz 1960. gadam. R. Kicu kā ļoti labu sava aroda meistaru joprojām atceras vecie tukumnieki.
Varonīgie ugunsdzēsēji
1960. gadā dzēsēja dienestu sāka tagdējais Tukuma BUB priekšnieks Staņislavs Piepiņš, kuram laikam ir viens no bagātākajiem anekdošu krājumiem. Katrā situācijā viņš atrod kādu anekdoti, ko pastāstīt. Klausoties stāstos un nostāstos, ne vienam pat prātā nenāk, ka S. Peipiņš ir viens no varonīgākajiem Tukuma ugunsdzēsējiem, jo apbalvots ar medaļu “Par drošsirdību", ko padomju laikā piešķīra tikai ļoti retos gadījumos. Kad jautājam, par ko piešķirts apbalvojums, viņš tā pus pa jokam izstāsta, ka dzēsis ugunsgrēku Kandavas sovhoztehnikuma degvielas noliktavās, un viss.
No A. Šulca uzzinām, ka ugunsgrēks notika 1975. gada 8. jūlijā. Neuzmanīgi piepildot cisternu, to izraisīja benzīna vedējs. Cisterna izdega, bet uguni neizdevās nodzēst. Radās bažas, ka varētu aizdegties arī blakus esošā cisterna, kurai bija gandrīz tukša, bet bojāta. Valsts ugunsdzēsības inspekcijas Tukuma rajona priekšnieks Staņislavs Peipiņš, ūdens strūklas aizsegā, uzrāpās uz pustukšās cisternas, no kuras pa apakšējo ventili pilēja degviela, un iegrūda ūdens stobru augšējā atverē. Cisterna pamazām piepildījās ar ūdeni un benzīns cēlās uz augšu, bet pa ventili sāka iztecēt ūdens un uguns apdzisa.
No A. Šulca uzzinām arī, kā S. Peipiņš aizgāja pensijā. 1984. gada 26. martā – pusdienas laikā, kad visi bija izgājuši paēst, aizdegās Tukuma rajona sakaru mezgla ēkas bēniņu izbūve. Ugunsgrēku pa logu ieraudzīja ielas pretējā pusē strādājošie modes ateljē darbinieki. Dzēšana bija sarežģīta, jo bēniņu telpas bija siltinātas ar zāģu skaidām. Uguns nokļuva zemāk esošajā aparatūras telpā. Aptuveni diennakti viss rajons bija bez telefona sakariem. Pēc ugunsgrēka likvidēšanas, noskaidroja, ka rīta pusē bija veikti metināšanas darbi un laikam kāda dzirkstele bija iemetusies skaidās. Metinātājs sodu nesaņēma, bet S. Peipiņš gan – amats viņam bija jāatstāj.
Ar medaļu “Par drošsirdību" apbalvoti vēl divi Tukuma vīri: Artemijs Kušakovs un Ilgonis Brunovskis, kas 1970. gada 25. jūnija vēlā vakarā Tukuma kara aerodromā nodzēsa ugunsgrēku. Bija aizdegusies degvielas cisterna un armijas ugunsdzēsēji, nemākulīgi dzēšot, bija iztērējuša visas putas un atkāpušies. Ugunsgrēku dzēst devās Tukuma PUD priekšnieka Artemija Kušakova vadībā. Viņš kopā ar dzēsēju Ilgoni Brunovski organizēja putu uzbrukumu un ugunsgrēku nodzēsa, par ko saņēma apbalvojumu.
Pažarnieku izstāde
Pilsētas svētki šogad sāksies ar ugunsdzēsēju tehnikas parādi Brīvības laukumā un Pažarnieku izstādes atklāšanu Pils tornī 19. jūlijā pulksten 10.30. Ideja veidot izstādi par ugunsgrēkiem Tukumā un viņu dzēsējiem radās pēc tam, kad pensionētais ugunsdzēsības inspektors un bijušais Ugunsdrošības nodaļas priekšnieks Arnolds Šulcs sāka rakstīt BUB vēsturi. A. Šulcs ugunsdzēsēju dienestā pavadījis 27 gadus un atceras gandrīz katru sīkumu. Viņš arī palīdzēja muzejam sameklēt trūkstošo informāciju un dāvināja milzum daudz fotogrāfiju. Klausoties viņa stāstos par paša redzēto un veco tukumnieku stāstīto, nolēmām veidot izstādi un nākotnē – arī sagatavot publikāciju. Pie darba ķērās Pils torņa vadītāja vēsturniece Ingrīda Vistopola, muzeja direktora vietniece Daiga Šmitenberga un mākslinieks Māris Ruskulis un sāka veidot izstādi. Tajā būs apskatāmas ne tikai interesantas fotogrāfijas un priekšmeti, bet arī tiks demonstrēta izglītojoša filma par to, kā pasargāt sevi no uguns nelaimes. Izstādē būs arī īpaša veiklības spēle “Brašie pažarnieki", ko gatavo SIS “Poligrāfijas infocentrs". Aicinām apmeklēt gan izstādes atklāšanas pasākumu, gan arī izmantot Pils torni ugunsdrošības instruktāžas pasākumiem.
