Vārds ir brīnums. Pateicoties vārdam, veidojas domas. Valoda un domāšana neeksistē viena bez otras. Ar domāšanu mēs atspoguļojam apkārtējo īstenību un ar valodas palīdzību šīs domas izsakām. Attīstot bērna valodu, vienlaikus tiek veicināta arī intelekta un emociju attīstība. Tas viss ir ļoti nepieciešams veiksmīgam mācību darbam skolā.
Kalendārs jau labu laiku vēsta par rudens iestāšanos. Arī vējš aiz loga daždien pavisam satrakojas un atdzen kādu lietus vai krusas mākoni. Bet bērnudārzā «Taurenītis» valda silta un mājīga pirmssvētku atmosfēra. Oktobris bija neparasts notikums – Dižmežā notika dzejolīša svētki.
Lai šie svētki izdotos, laikus tika veikti sagatavošanās darbi. Vispirms bērni kopā ar vecākiem šķirstīja dzejoļu grāmatas, lai kopīgi izvēlētos katrs sev tīkamāko dzejolīti, kuru pēc tam mācījās izteiksmīgi norunāt. Šī darbiņa veikšanā ne mazums laika un pūļu ieguldīja vecāki. Mazie varēja pārliecināties par savu vecāku mīlestību un to, ka uz viņiem var paļauties jebkurā situācijā.
Tālākajos sagatavošanas darbos iesaistījās arī bērnudārza darbinieki. Audzinātājas visās grupās organizēja konkursus, lai noskaidrotu, kuri tad bijuši visčaklākie. Šajos grupu konkursos varēja piedalīties itin visi «Taurenīša» bērni. Dažs pirms tam vēl meklēja logopēda vai auklītes palīdzību, lai priekšnesums noritētu veiksmīgi. Uzstāšanās bija ļoti dažādas un interesantas. Žūrijas, kurās dalību ņēma arī bērnudārza vadība, varēja vērot un klausīties daudz jauku un emocionālu sniegumu. Nebija viegli izvēlēties, kuri paši labākie.
Tad sākas brīnumi. Kādu dienu Dižmeža saimnieces uzdevumā visas grupiņas apciemoja Laumiņa un Rūķis noskaidrot, kuri bērni bijuši visveiksmīgākie grupu konkursos, lai uzaicinātu viņus piedalīties Dzejolīša svētkos Dižmežā. Pārējie saņēma ielūgumu uz koncertu.
20. oktobra rītā nelielā bērnudārza zāle, kurā naktī bija ienācis Dižmežs, pildījās ar klausītājiem – bērniem, vecākiem, bērnudārza personālu. Lai iedrošinātu pirmās daļas dalībniekus – bērnus no mazajām grupām, pirmais uzstājās Rūķis. Tad sākas pats galvenais brīnums. Viens pēc otra mazie ķipari ar Laumiņas un Rūķa palīdzību kāpa uz paaugstinājuma un skandēja dzejoļus. Zālē atdzīvojās kaķi, zaķi, lāči un lelles, pat cepures sāka lidot. Klausoties mazuļu sniegumā, mammām uztraukums lielāks kā pašiem runātājiem un dažai audzinātājai aiz saviļņojuma nobira kāda sajūsmas asara. Lielu prieku runātājam sagādāja uz augšu paceltais tēta īkšķis. Otrās daļas dalībniekiem, vecāko grupu bērniem tika dota iespēja savā priekšnesumā izmantot mikrofonu. Daudzi šo iespēju izmantoja. Lielo bērnu repertuārs bija izraudzīts daudzveidīgāks un sarežģītāks. Arī paši runātāji pašapzinīgāki. Citiem nākošajā rudenī ceļš vedīs uz skolu. Svētku viesi ar nenogurstošu interesi noklausījās visu dalībnieku sniegumu un katram dāvāja krietnu devu aplausu.
Ar to brīnumi nebeidzās. Uz skatuves nāca vadītāja Laima Zīle, kura klusiņām atzinās, ka šoreiz nevienu dzejoli nemākot, bet toties labi prot pasniegt dāvanas. Un tā visi 35 svētku dalībnieki saņēma diplomu ar sava snieguma novērtējumu un nelielas dāvaniņas piemiņai par šo jauko notikumu. Dižmeža saimniece, muzikālā audzinātāja Taira Grošteine, Laumiņa un Rūķis, kuru lomās iejutās audzinātājas Inese Sīmane un Kristīne Ciemiņa, arī klausītājus neatstāja tukšā, katram tika kāds našķis par uzmanīgo klausīšanos un vēlējums atrast LAIKU; ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram.
