Dāvinājums no Ālandu organizācijas «Glābiet Bērnus» Zemītes ļaudīm

2009. gada nogalē zemītnieki saņēma humānās palīdzības dāvinājumu no Ālandu organizācijas «Glābiet bērnus». Saņemot dāvanas parasti esam pateicīgi to dāvinātājiem un izbaudam prieku. Tomēr lai tas notiktu, parasti ir kāds rūķītis, kas nesavtīgi velta savu laiku un enerģiju, šīs dāvanas sarūpējot un nogādājot adresātiem. Ālandiešiem veikt savu dāvinātāju misiju visus šos gadus palīdz Immermaņu un Klaumaņu ģimenes, gan, sniedzot pajumti un laipnu uzņemšanu Zemītē, gan, palīdzot saprast, kāda palīdzība kurā brīdī zemītniekiem būtu tā svarīgākā.

Lai noskaidrotu, kāpēc mēs atkal esam starp veiksmīgajiem palīdzības saņēmējiem, uz mazu interviju aicinājām Ivo Immermani.
Jāuzsver, ka uz laiku zemītniekiem humāno drēbju un apavu dāvinājums no Ālandām bija apstādināts, jo mūsu valstī finansiālā situācija bija uzlabojusies, kas pamudināja organizāciju «Glābiet bērnus» mums sagādāt šo pārsteigumu: Stāsta I. Immermanis: "Augusta pēdējās dienās atsākās sarakste ar e-pasta starpniecību starp mani un maniem draugiem Miju un Lassi no Ālandu salām Somijā.
Jā, tāds laiks bija pagājis, kopš nebijām tikušies un sazinājušies. Tā jau tas ir, kad cilvēkam ir dots pamats ticēt labākai dzīvei, tad viņš aizmirst par rūpēm un raizēm, kuras gribot negribot uzrodas ne sauktas, ne aicinātas, maršējot vienā solī ar pasaules ekonomisko situāciju.
Mija un Lasse, protams, kopā ar Ālandu organizāciju «Glābiet bērnus» ir tie paši labie ļaudis, kuri reiz atsaucās Zemītes pils bijušā saimnieka barona fon Firksa mazmeitas Muses Vredes aicinājumam sniegt humāno palīdzību mūsu pagasta ļaudīm, bērniem un skolai. Tā starp mums un viņiem izveidojās sirsnīga sadarbība vairāku gadu garumā. Pagasta ļaudis saņēma apģērbus, apavus un citas mājsaimniecībā noderīgas lietas, kuras Ālandu salu iedzīvotāji nogādāja organizācijas «Glābiet bērnus» noliktavā. Tur tās tika iekrautas automašīnās un nogādātas pie mums Zemītē. Alandieši ziedoja naudu mūsu skolas bērnu ēdināšanai, vasaras nometņu un bērnu apmaiņas braucienu organizēšanai. Tā tas turpinājās līdz 2005. gadam. Tad Latvijā sākās straujā ekonomiskā izaugsme, un gan mēs, gan viņi saprata, ka jāļauj cilvēkiem pašiem par sevi rūpēties, jo katram bija iespēja atrast sev piemērotu darbu ar cilvēka cienīgu atalgojumu. Ja turpinātu ļaudīm dalīt humāno palīdzību, tas neveicinātu viņu vēlēšanos strādāt. Tādēļ nolēmām, ka lielo kravu laiks nu ir pagātne. Protams, sadarbība turpinājās, atbalstot skolas bērnu ēdināšanu, vasaras nometņu organizēšanu un atbalstu skolai ar dažādām saimnieciskām sīklietām. Tolaik visu juridisko atbildību par kravas ievešanu valstī uzņēmās Tukuma rajona Sarkanā Krusta komiteja ar Irinu Jakubovicu priekšgalā. Es biju tikai atbildīgs par viesu uzņemšanu, izmitināšanu un mana sieviņa Ginta – par kārtīgas mājas maltītes pagatavošanu. Tad kādā no viesu apciemojuma reizēm Irina nevarēja tikt sagaidīt viesus uz robežas Ainažos un pilnvaroja to darīt mani. Man – vienkāršam galdniekam no laukiem, visa tā, reizēm līdz absurdam piņķerīgā papīru kārtošana un muitas ierēdņu pārliecināšana likās varen nervus kutinošs un aizraujošs pasākums. Par to varētu romānu uzrakstīt un filmu uzņemt! Kas zina, varbūt reiz tā arī notiks…
Labi, bet nu pie šodienas.
Savā pēdējā vēstulītē Mija apjautājās par reālo situāciju pie mums. Viņa bija daudz redzējusi TV pārraidēs un lasījusi presē par situāciju Latvijā. Mana atbilde bija īsa: "Mums iet grūtāk kā pirms "treknajiem" gadiem." Nākošajā vēstulē Mija man jautāja: "Vai tas būtu labi, ja mēs organizētu humānās palīdzības kravu un – kas jums ir nepieciešams?" Atbildēju, ka ideja ir laba un ka visvairāk par atbalstu priecāsies skola un bērni, jo skolā katastrofāli trūkst līdzekļu jebkādu palīgmateriālu iegādei un vecāki arī nav spējīgi nopirkt bērniem visu skolai nepieciešamo. Tad Ālandu salās sākās rosība. Pusotras nedēļas laikā plānoto trīs sestdienu vietā lielā Ālandu pasta mašīna ar piekabi un busiņš bija piepildīti ar sūtījumiem.
Šoreiz atsaucība esot bijusi lielāka kā jebkad iepriekš, un ieplānotajam Ziemassvētku apciemojumam Mija un Lase kopā ar saviem ģimenes draugiem Kristīni un Stenu Andersu bija gatavi. Jāpiebilst, ka jau kopš 2005. gada Mija un Lasse aktīvi nestrādā «Glābiet bērnus» organizācijā. Viņi un viņu draugi bez atlīdzības ziedoja savu brīvo laiku, lai steigtos mums palīgā. Savukārt lielo kravas mašīnu ar visiem degvielas izdevumiem braucienam dāvāja Ālandu pasts, kur Lasse strādā par šoferi. Piekabi par baltu velti atvēlēja Ālandu transporta pārvadājumu kompānija «Transmar». Mazo busiņu ar visiem degvielas izdevumiem atvēlēja auto īres firma «Hyrbil». Kuģošanas izdevumus sedza Ālandu kuģu kompānija «Viking Line». Neviļus aizdomājos par teicienu: "Paēdušais neēdušo nesaprot." Tas laikam ir aktuāls pie mums, ne pie ālandiešiem…
Tā nu viņi, braucot, kuģojot un atkal braucot, vēlā 20. decembra vakarā ieradās Zemītē.
Mūsu ģimene arī šoreiz parūpējās par naktsmājām un viesu ēdināšanu. Pie mums izmitinājām Miju un Lassi, bet Kristīni un Stenu Andersu uzņēma mana mamma Inta Immermane un māsas Ievas Klaumanes ģimene. Viesiem bija iespēja izbaudīt visas mūsu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas un pasākumus. Viņi priecājās gan par skaisto Zemītes skolas uzvedumu, gan par to, kā mēs kopā ar radiem un draugiem dodamies mežā nolūkot eglītes un atdodot tām godu, rīkojot mežā mazus svētkus ar ugunskuru, pīrāgiem un karstvīnu, gan par svētvakaru Ievas mājā. Viesi palocīja kājas arī mūsu tradicionālajā Ziemassvētku groziņballē.
Nu jā, var likties, ka ballējāmies vien. Galvenais visu dienu laikā tomēr bija darbs ar atvestajām mantām. Nogādājām skolā tai paredzētās lietas. Draugu ģimeņu sūtītās pakas nogādājām pie adresātiem. Lielāko mantu apjomu nodevām pagasta sociālā dienesta vadītājai Gaļinai Balodei izsniegšanai ļaudīm, kuriem tās ir visvairāk nepieciešamas.
Šoreiz palīdzības sūtījuma organizētāji un atbalstītāji bija sagādājuši īpašu pārsteigumu, domājams, daudziem zemītniekiem un ne tikai.
Milzīgs bija mans un, domāju, arī visu Kandavas novada pagastu bērnu un vecāku prieks par iesaiņotajām Ziemassvētku dāvanām, uz kurām bija norādīts bērna vecums un dzimums. «Glābiet bērnus» Ālandu presē un radio bija ievietojusi sludinājumus ar aicinājumu atbalstīt mūsu pagasta iedzīvotājus, nosūtot apģērbus, apavus mājsaimniecības preces, skolai noderīgas lietas un gatavot Ziemassvētku dāvanas mūsu bērniem. Atsaucība pārspēja iecerēto. Glīti iesaiņoto Ziemassvētku dāvanu pietika ne vien Zemītes bērniem, bet nonāca arī Vānē, Matkulē, Valdeķos un Cērē. Zantenieki laipni atteicās, lai padalot tiem pagastiem, kuriem nav neviena atbalstītāja, jo viņiem ir savi labvēļi Gotlandē un Ozolnieku pagastā. Bija arī dāvanas, uz kurām rakstīts – "Vecvecākiem", tās savus īpašniekus atrada Zemītes pensionāru eglītē, kur jautrā loterijā no Ziemassvētku vecīša rokām ļaudis saņēma pa mazam pārsteigumam.
Priecājas arī Zemītes skolas kolektīvs, kurš nu ir ticis pie baltām un krāsainām papīra lapām kopēšanai un printēšanai, zīmuļiem, pildspalvām un citām mācību procesā noderīgām lietām. Kāds ālandiešu kungs pat bija ieradies «Glābiet bērnus» birojā ar 10 litru medus spaini un vēlējās to nosūtīt skolas bērniem. Protams, ka medus tagad ir šeit.
Domāju, ka apmierināti ir visi pagasta ļaudis, kuri ar Gaļinas Balodes un viņas čaklo rūķu, pagasta darbinieku un brīvprātīgo palīgu palīdzību ir tikuši pie tik sen kārotā un nenopērkamā apavu pāra, biksēm, krekla, vai siltas jakas.
Par visu šo mēs esam pateicību parādā ālandiešu draugiem. Ja vien kāds vēlas uzrakstīt vēstulīti vai nosūtīt e-pastu un pateikt paldies, adresi var iegūt, pajautājot sociālajam darbiniekam Gaļinai Balodei."
Arī mums, visiem pagasta darbiniekiem un brīvprātīgajiem palīgiem, liekas, ka pateikt paldies nekad nav par vēlu un nedrīkst būt grūti, ja kāds ir izrādījis nesavtību un tīru cilvēkmīlestību iedziļinoties mūsu problēmās. To laiku un enerģiju, kuru Ivo ar saviem draugiem Ālandās ir ieguldījis, lai mums tiktu lielāks svētku prieks un būtu atbalsts ikdienas rūpēs, nevar atsvērt ar materiāliem labumiem. Mēs varam tikai cilvēcīgi pateikties. Sūtījumā bija arī neliels daudzums sausās pārtikas (makaroni, cepumi, saldumi), kurus nogādājām vientuļajiem Zemītes pensionāriem. Lai arī sanāca nedaudz, bet ceram, ka kādu sirsniņu svētku laikā sasildījām. Darbs pie drēbju un apavu dalīšanas vēl turpināsies, jo pēc pirmā piedāvājuma lietas vēl palika pāri. Pirmajā publiskajā piedāvājumā akcentu likām uz maznodrošinātajiem pagasta iedzīvotājiem un ģimenēm ar maziem un skolas vecuma bērniem, bet mums šķita, ka savu daļiņu ieguva arī visi tie pagasta iedzīvotāji, kas atrada laiku un iespēju atnākt un atrast sev noderīgas lietas, jo neviens netika atraidīts vai savā izvēlē īpaši ierobežots.