Cik dažādi mēs esam?

Pavisam nesen pavadījām nedēļu kopā Teātra dienas nosakaņās. Gan lielajos Rīgas teātros, gan mazpilsētu kultūras namos aktieri viens otram rādīja savu teātrspēles māku. Mazliet no mākslas, mazliet no apbrīna, mazliet no spēlēšanās, mazliet no smiekliem – tur varēja saskatīt daudz un pa druskai no visa…

Arī mūsu bērnudārzā bija Teātra dienas, kas jau kļuvušas par neatņemamu pavasarīgu tradīciju, kad mostas gan daba, gan cilvēku darbošanās griba, arī mazo, pavisam mazo cilvēku, jo ludziņas rādīja bērni no 2 līdz 7 gadu vecumam. Bet ne par tām šoreiz. Bet par mūsu dzīves teātri – kas mēs esam, cik dažādi mēs esam un cik saprotoši mēs varam būt.
Teātris ļauj mums būt citādiem. Mēs varam būt princeses un prinči, kaut patiesībā nemaz nealkstām šī statusa; varam būt ļaunās mātes meitas, bet, noņemot masku, būt vissaprotošākie cilvēki zemes virsū; mēs varam būt bravūrīgi zaldātiņi, bet nemaz nemācēt pareizi soļot. Mēs varam būt citi. Un tā varam ieskatīties citu dzīvēs, citās izjūtās un iegūt jaunu pieredzi.
Un pats sākums tam rodams no pašas, pašas mazotnes, no jaukajām bērnu dienām, kad neesam vēl iemantojuši vienu noteiktu tēlu zemes virsū, bet varam izbaudīt un pārliecināties, cik labi būt dažādam…un kāds es vēlos būt. Un tāpēc tādām mazām un augošām dvēselītēm kā bērniem, mums – pirmsskolas pedagogiem, vecākiem un pārējiem pieaugušajiem – vajadzētu ierādīt, cik daudz un dažādu cilvēku uz pasaules ir. Teātris un vispār iejušanās citu ādā ir lieliska pasaules izprašana. Un ne vien teātra dienās, bet arī ikdienā rotaļājoties, mēs pedagogi kopīgi ar vecākiem varam palīdzēt mazajam, augošajam un attīstības procesā esošajam bērnam ieraudzīt dažādo, iedrošinot viņus iejusties citu lomās, tēlos, izspēlējot ne vienu vien dzīves situāciju.
Un ar visu šo citu izprašanu, man liekas, mēs kļūstam labāki cilvēki. Jā, tiesa, jāpiebilst, ka saprast citus vēl neko nenozīmē – ir jābūt sirdij, lai justu līdzi – priekos, bēdās, laimē, satraukumā, izsalkumā vai vienkārši tāpat, esot blakus.