Ar pavasara sauli, pieneņu ziediem un ievziedu smaržām mēs dodamies pretim vasarai. Jau apklust lielo traktoru rūkoņa kviešu un rudzu laukos. Galvu paslējis, savā ligzdā sēž stārķis. Savu pavasara dziesmu arvien augstāk trallina cīrulis, lēnāk savā tecējumā uz jūru dodas strauti un upes. Meitenēm sāk parādīties īsāki svārki, arvien biežāk pilsētu ielās un lauku ceļos parādās ļaudis ar smaidošām sejām, tas liecina, ka pagājusi siltā un drūmā ziema, nepatīkamie, garie ziemas vakari.
Kaut kur laukuma vidū pulciņš ļaužu spriež par jaunības dienām, pagājušajiem laikiem, drūmo dzīvi un nākotnes sapņiem. Paši par sevi un valdību. Te pēkšņi viens atdalās no pulciņa un dodas projām. "Uz kurieni tad tu dosies?" Esot jāiet parakstīties par lielāku pensiju. "Un TU to vēl neesi izdarījis!?" Neesot bijis laika. Daudz darba tīrumā, piemājas dārziņā, savu laiku paņem televizors un vēl šis tas.
Un tā mēs katrs atsevišķi kaut ko darām, domājam, lemjam, bet tā arī līdz galam neizdarām. "Nu ko tad es, es jau neko, gan jau kāds to izdarīs manā vietā." Ir pienācis laiks būt visiem kopā. Būt kopā gan bēdās un priekos, gan ikdienā un svētkos.
Piebiedrosimies arī mēs tam, kas atdalījās no pulciņa un devās parakstīties par lielāku pensiju, par labākām un skaistākām mūža nogales dienām. Neuzvelsim mūsu smagās dzīves nastu uz bērnu pleciem. Rūpēsimies paši par sevi, bērniem un mazbērniem, jo bērni ir mūsu nākotne – mūsu tauta. Būsim vienoti visi kopā!
