Neraugoties uz izcilo ziemcietību un dekoratīvajiem baltajiem smaržīgajiem ziediem, šis augs ir liels retums un sastopams tikai lielākoties kolekciju stādījumos. Latvijā varētu būt aptuveni 10 sniegpārsliņu krūma eksemplāru.
Latvijas apstākļos augs nepagūst nogatavināt sēklas, turklāt to diedzēšana ir ļoti komplicēta. Ar spraudeņiem sniegpārsliņu koku pavairot praktiski nav iespējams, jo auga jaunie dzinumi nobriest ļoti ātri un nav piedabūjami uz sakņu veidošanu. Savukārt potēšana nav gana efektīva piemērotu potcelmu trūkuma dēļ. Ja Rietumeiropā par vienīgo daudz maz noderīgo potcelmu noder mannas osis Fraxinus ornus, tad Latvijā šis potcelms ir vēl mazāk izturīgs nekā pats uz tā potējamais augs.
Savvaļā Virdžīnijas sniegpārsliņu krūms jeb koks ir sastopams Ziemeļamerikā. Pavisam pasaulē zināmas apmēram 80 šīs ģints sugas, liela daļa no tām aug Dienvidaustrumāzijā un mūsu klimatam nav piemērotas. Dažas hipotētiski varētu būt audzējamas aizsargātākās vietās arī Latvijā, taču līdz šim nav bijis pieejams šo augu pavairojamais materiāls.
Virdžīnijas sniegpārsliņu krūms savu piemērotību Latvijas klimata apstākļiem tikmēr pārliecinoši parādījis ne tikai Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, bet arī Kalsnavas arborētumā. Abos šajos botāniskajos dārzos krūms krāšņi un netraucēti ziedēja gan pēc ļoti aukstās 2005./2006.gada ziemas, gan pēc nepastāvīgās un postošās 2006./2007.gada ziemas, kad kolekcijās cieta pat par visai izturīgām vērtētas augu sugas. Arī pēdējā ziema krūmam nav neko kaitējusi.
Šopavasar Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī no Amerikas saņēma puskilogramu sniegpārsliņu krūma sēklu. Pat ja sēklas izrādīsies ar labu dīgtspēju, daudzajiem interesentiem nāksies paciesties, jo sēklas dīgst pēc diviem gadiem. Iepriekšminēto iemeslu dēļ arī Rietumeiropas stādaudzētavu sortimentā šis augs ir liels retums.
