Aina Kalnciema savās muzikālajās iecerēs, šķiet, nav apturama. Pavisam nesen, ziemā, Rīgā aizritēja visaugstākās raudzes 9. Baha mūzikas festivāls ar lieliskiem māksliniekiem no visas pasaules. Un nu laiks jau otrajiem starptautiskajiem Dārza svētkiem Jaunmokās. Par to, kāda tad būs šī vasaras svinēšana šogad vaicāju pašai svētku mākslinieciskās ieceres autorei.
– Šķiet, Aina, jūs vienmēr esat mūžīgā kustībā. Vienmēr izdomājat kādu jaunu ieceri…un – apbrīnojami!, jums arī allaž izdodas to īstenot…
– No mierīgas dzīves nav nekādas jēgas. Tad gan cilvēks jūtas kā no laivas izmests, ja nevar kā radoši darboties, kaut ko no jauna izdomāt…
– Un vai pagājušā gadā arī bija kāds īpašs gandarījums Jaunmoku Dārza svētkos?
– Jā, protams. Cilvēks jau vienmēr, kad ir paveicis, realizējis kādu savu ideju, jūtas gandarīts. Un man vienmēr ir prieks, ja citiem ir prieks. Tas vienmēr manu prieku dubulto… Pagājušā gadā varēja redzēt, kā cilvēki priecājās par visu, kas Jaunmokās notika. Par pašiem svētkiem, par to, ka ir tik skaista vieta, kur var atbraukt un vienkārši justies labi.
– Kāds būs šī gada svētku īpašais piedāvājums?
– Mēs jutām, ka ir jāturpina. Ja jau kaut kas labs, cilvēkiem vajadzīgs, ir uzsākts, tad nevar vairs atkāpties. Es arī sajutu – kad cilvēki šeit priecājas, tad arī pati pils atdzīvojas… Viņa vairs nav sastingusi, apklāta ar putekļiem. Kļūst patiesi dzīva. Katrs te var braukt un kaut ko sev patīkamu atrast. Tādēļ šogad mēs turpinām!
Ja pagājušā gadā es biju koncentrējusies uz baroka mūziku, tad šogad mana sajūta ir, ka cilvēkiem šī gada kontekstā kopā ar Dārza svētku krāšņajiem pasākumiem piemērota varētu būt arī citu veidu mūzika. Un – dārzā koncertēs Ieva Akuratere ar grupu. Tas ir gluži cits stils…Vakara koncertā – skanēs gan baroka mūzika, tomēr tā netiks atskaņota ar baroka, bet gan ar modernajiem instrumentiem. Vēl šī gada pasākumā ir uzsākta jauna līnija – iesaistīt jaunos talantus – un šoreiz tie ir trīs Tukuma novada talantīgie bērni, kuri apgūst mūziku – Aurēlija Šimkus, Madara un Daumants Liepiņi.
– Programmā, tāpat kā pagājušā gadā, paredzēta arī ārzemju viesmākslinieku uzstāšanās.
– Starptautiskajam zīmolam šajos svētkos ir jāpaliek. Tam ir jābūt un katru gadu tas mazliet mainīsies. Šogad es pieaicināju tiešām izcilo čellistu Ramonu Jaffi (Vācija), kuru Rīgas publika jau ir ļoti iemīļojusi. Vēl būs interesants pārsteigums – jaukas soprāna balss īpašniece no Šveices Muriela Fankauzere.
Neiztiksim arī bez Johanna Sebastjana Baha ģeniālās mūzikas. To spēlēs mūsu trio – kurā esmu es ar klavesīnu, Oskars Petrausks ar saksafonu un Rihards Zaļupe – ar marimbu. Domāju, tas Tukuma novada iedzīvotājiem būs ļoti interesanti – dzirdēt J.S. Baha mūziku šādā neparastā salikumā. Domāju, ka tā būs šī vakara koncerta nagla. Savukārt, ar Ramonu Jaffi mēs kopā spēlēsim Hendeļa sonāti, koncerta "odziņa" noteikti būs Astora Pjacollas kompozīcijas. Viņš joprojām ir savā ziņā modes komponists. Un Ramons Jaffe apsolīja arī vēl īpašo pārsteigumu – kaut ko no flamenco. Viņš spēlē arī šāda stila mūziku, jo ir tiešām ļoti plaša diapazona mākslinieks. Bet jaunā dziedātāja no Šveices mums piedāvās tiešām skaisti klasisku repertuāru – Riharda Štrausa un Kloda Debesī dziesmas. Būs ļoti izsmalcināta programma. Tātad, mūzika būs ļoti dažāda. Būs iesaistīti ļoti dažādi instrumenti, ļoti dažādi izpildītāji. Domāju, ka tas būs pietiekami intriģējoši.
– Šveices dziedātāju uz klavierēm pavadīs tukumniece Santa Jākabsone.
– Jā, tukumnieki šajos Dārza svētkos piedalīsies ļoti aktīvi. Bērni un pieaugušie mākslinieki.
– Pagājušā gadā, kad kopā ciemojāmies Imanta Ziedoņa mājā, uzzināju, ka arī tu Aina patiesība esi tukumniece? Tukumā pagājuši tavi pirmie dzīves gadi…
– Jā, tā sanāk, ka liktenis mani atkal ir atvedis uz Tukuma novadu, uz Jaunmoku pili. Satuvinājis mani dzimtai pilsētai, jo es tik tiešām esmu dzimusi Tukumā, turklāt pašā centrā – Harmonijas ielā.
– Un kādas ir tavas asociācijas ar Tukumu patlaban?
– Tukums ir ļoti romantiska pilsēta. Es domāju – viena no skaistākajām Latvijas mazajām pilsētām. Un šobrīd pilsēta ir labiekārtota, daudz kas ir atjaunots, tiek celti jauni objekti, iedzīvotāju ērtībai, labklājībai. Man, šķiet, ka Tukuma pilsēta ļoti jauki progresē.
– Un kā mūziķis jūtas šajos tik dažādajos laikos?
– Mūziķi vienmēr ir bijuši ļoti laimīgi cilvēki. Kaut vai ar to, ka viņi nodarbojas ar augstāko no mākslām. Arī ar to, ka viņi šajā mūzikas pasaulē var sevi piepildīt. Viņi ir laimīgi arī ar to, ka var dāvāt klausītājiem savu mūziku. Var dāvāt viņiem šo skaistumu, dvēseliskumu, kas ir mūzikā. No otras puses, runājot par šo laiku, mūziķim atkal ir iespēja darīt savu darbu. Īstens mūziķis to ir darījis vienmēr, neskatoties, kādi ir apstākļi, kāds ir atalgojums, jo patiesībā – tas ir dvēseles aicinājums. Protams, izdzīvošana būs grūta. Jo parasti, kad dzīvē sāk iet greizi, taupīšana notiek uz kultūras rēķina, tā vienmēr ir bijis. Lai gan kultūra īstenībā ir tā, kas ļauj tautai izdzīvot…
Es domāju, ka mūziķi, tai skaitā es, mēs darīsim to, ko darām. Tas ir mūsu aicinājums. Tas ir mans aicinājums!
– Vai arī šajā pasākumā – Dārza svētkos – būs kāda formula izdzīvošanai šajā laikā?
– Kad cilvēkam ir grūti, viņš automātiski meklē vieglāko ceļu, kā aizmirsties, kā nedomāt. Iespējamības jau ir ļoti dažādas. Nodzeršanās. Masu koncerti, roks, u.t.t., arī tā ir iespējamība, kā nedomāt par ikdienas lietām, vai pat vispār nedomāt… Bet ir arī citi veidi, kā nedomāt šajā brīdī, bet gūt kādu iekšēju stiprinājumu, atbalstu. Un tā, manuprāt, arī ir īstenā, patiesā kultūra. Tai skaitā – klasiskā mūzika. Visas klasiskās kultūras vērtības. Šis koncerts neapšaubāmi ir iekļaujams šajā sarakstā.
– Spēlēsiet Bahu, kas bijis draudzes ērģelnieks. Bet viņš šos savus lieliskos darbus esot rakstījis kā pasūtījuma darbus. Kā var radīt tik ģeniālus darbus, rakstot kā pasūtījumu? Tad viņš arī iedvesmu varēja sev pasūtīt?
– Man jau, šķiet, viņš bija tik pilns ar visu šo mūziku, kas nāca no Dieva…šiem ģeniālajiem komponistiem… Viņi jau paši atzīst, ka nesaprot, kā tas notiek.
– Kāds tad ir Baha Dievs un kāds – Ainas Dievs?
– Nezinu, kā lai nosauc šādus momentus, kuri izpildītājiem mēdz atspīdēt… Un jo ģeniālāks, jo laikam biežāk…Atskaņojot kādu skaņdarbu dažkārt gadās, ka tik ļoti aizmirst par sevi un tik ļoti satuvinās ar šo skaņu mākslu, kas ir nākusi no citas pasaules…vārdos izsakāmas, apbrīnojamas sajūtas… Par tiem var teikt – tad es esmu laimīga. Tā ir absolūta laimes sajūta! Šādā stāvoklī gan var nonākt ne tikai izpildītājs… Bet ikdienā cilvēkiem parasti šādi brīži ir ļoti reti, mūziķiem, iespējams, biežāk nekā citiem. Caur šīm skaņām, caur brīnišķīgajām vibrācijām. Un publika to sajūt…Tas ir apbrīnojami, ka tu vari to nodot tālāk. Tāpēc arī pēc izciliem koncertiem klausītāji saka: "Es trīs dienas staigāju kā apmāts, es nevarēju tikt vaļā no koncerta sajūtas…" Starp citu, pēc šī gada Baha festivāla dažiem koncertiem cilvēki tā arī teica. Mākslinieks spēj nodot ļoti daudz no savas izjūtas klausītājiem. Un visi cilvēki dziļi iekšienē jau tiecas pēc šādas laimes sajūtas. Vairums gan nezin, kur tādu rast. Un tie, kuri zina pareizo ceļu – tie ir visgudrākie. Klasiskā, nopietnā mūzika pretstatā tīrajai izklaides mūzikai, kas spēj sniegt dzirdes baudu, atpūtu, spēj daudz daudz vairāk… Bet tā arī klausītājam uzstāda savas prasības – būt patiesam un godīgam, to visu uzņemot, un tas ne vienmēr ir viegli. Un ne visi cilvēki to grib, daudzi baidās. Ja cilvēks nevar atvērties, viņš nevar būt patiess, viņš sevī sajūt nedrošību. Lai arī visdziļākajā līmenī visi cilvēki gribētu sajust šo svētlaimi, laimības sajūtu…
– Tev ir arī daudzu gadu sadarbības pieredze ar citu tukumnieku, citā laika sprīdī – ar Imantu Ziedoni…
– Ziedonis arī bija viena no tām personībām, kura spēj atraisīt, atvērt cilvēkos, dvēselē to mazo lodziņu un iespīdināt tur iekšā gaismiņu. Tāpēc jau cilvēki tā tiecas viņu dzirdēt, viņu redzēt, uzklausīt. Tas garīgi viņiem palīdz.
– Ir ideja Tukumā veidot Ziedoņa ķiršu dārzu, rīkot Ziedoņa lasījumus… Varbūt varētu būt Ziedoņa īpašā prēmija, ko Tukuma novads dāvātu cilvēkiem, kas ir gājuši šo viņa ierādīto īpašo spīdināšanas ceļu. Varbūt, Aina varētu būt priecīga līdzdarboties arī šajā lietā?
– Noteikti. Es atceros to reizi, kad Ziedonis mani uzaicināja uz Pētera Upīša ceriņdārziem Dobelē. Toreiz tur filmēja. Arī tā bija interesanta savienojamība. Ziedošie ceriņi, smarža! Ziedonis ar savu runu un es ar klavesīnu pa vidu… Un vēl arī odi koda. Ceriņi, ķirši… Acīmredzot, Ziedonim ziedēšanas laiks ir bijis un ir ļoti nozīmīgs.
– Tad jau Latvijas garīgais fons tev liekas cerīgs?
– Noteikti – cerīgs. Latviešiem var dažādas īpašības piedēvēt, bet vispār latvieši tomēr ir stipra un garīga tauta. Caur garīgumu dzīvē viss nokārtosies.
– Un šai Dārza svētku pasākumā atkal akcents ģimenēm… Tavs aicinājums ir nākt visai ģimenei ar bērniem.
– Tāda arī ir iecere – ne tikai koncerts, bet auglīgi piepildīta visa diena. Arī pagājušā gadā, dzirdot dažādas atsauksmes, es sapratu vēl vienu lietu – šāds pasākums ļoti stiprina ģimenes. Visai ģimenei ir iespēja atbraukt kopā, pavadīt laiku kopā – visu svētdienu… Strādājošiem cilvēkiem ikdienā to nav nemaz tik viegli īstenot.
Jaunmokas ir vieta, kur, cilvēkam atbraucot, viņš jutīsies labi un arī viņa bērni te jutīsies labi. Viņi visu dienu būs kopā… Un tas ļoti stiprina ģimenes saites. Es to sapratu no dažādiem saviem draugiem, paziņām, kas bija atbraukuši pagājušā gadā. Viņiem rodas prieks, siltums, labāka savstarpēja sapratne vienam ar otru. Vecākiem ar bērniem. Domāju, šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc šiem svētkiem vajadzētu būt un turpināties. Es tiešām aicinu arī šogad – visiem saņemties, kāpt mašīnās; kuram nav mašīnu – autobusā un braukt baudīt vasaru, priecāties par ļoti skaistu vietu un par mūziku… Brauciet!! Un nākamgad ziemā atkal Rīgā gaidīsim 10. Baha festivālu!
