Ragaciema «Skarās» labprāt sagaida ciemiņus. Tur sastopas – gan pagalmā, gan iekštelpās – dabiska vienkāršība un mākslinieciska bagātība, jo esam pie māksliniekiem Oļega un Irēnas Skaraiņiem, kur ne brīdi nepamet sajūta, ka esi ienācis ideju krājbankā un ka tev tūlīt parādīs kaut ko ticami neticamu un pastāstīs tāpat kaut ko ticami neticamu.
Tēlniekam O. Skarainim, vienam no Ļeņina prēmijas laureātiem, kas iegūta 1970. gadā par Salaspils memoriāla realizāciju, 5. augustā 85. dzimšanas diena. Arī tas šķiet neticami, jo mākslinieka radošā vitalitāte ļauj aizmirst par vecumu, vien mūža laikā sakrāto darbu saraksts liek atskārst, ka tas sasniedzams daudzos gados. Viņa darbu izplatība iet pāri Latvijas robežām, bet savā Ragaciemā, kur mākslinieks ar ģimeni dzīvo jau daudzus gadus, var saskaitīt deviņus viņa darinātus objektus. Tie ir gan kapu pieminekļi, gan piemiņas akmeņi, piemēram, «Akmens zīme» Siliņupes akmens laikmeta apmetnei.
Oļega biogrāfijas sākumgadi atgādina piedzīvojuma romānu. Kafija atdziest, kad atvērtu muti klausos viņa stāstā. Dzimis latviešu ģimenē, kas I Pasaules kara kolīziju rezultātā dzīvoja Krievijā. Pleskavas apgabals, Taganroga, mācības rūpniecības tehnikumā un Pionieru pils vizuālās mākslas studijā. Tautas ienaidnieka dēla statuss, jo 1937. gadā tēvu apcietina. Tad karš. Tolaik krieviem viņš kā svešķermenis nebija vajadzīgs, bet, ienākot vāciešiem, noderēja kā darbaspēks šahtās, kur rija ogļu putekļus, un rūpnīcā, kur kniedēja un metināja meseršmitu spārnus. Dzīvoja pusbadā un muka pie "baueriem" pēc pārtikas, līdz vienu brīdi atģidās koncentrācijas nometnē kaut kut pie Hamburgas ar numuru 75-159. Izmuka, protams, un, strīpaino apģērbu kaut kur apmainījis pret darba drēbēm, nonāca pie amerikāņiem, bet, karam beidzoties, atkal pie krieviem, jo māte un brāļi taču bija palikuši Krievijā. Galu galā visa šī epopeja beidzās Dienvidsahalīnā, dienējot un strādājot japāņu vidū, līdz 1947. gadā pēc demobilizācijas bija iespēja braukt uz Latviju, kur priekšā jau bija māte un mātes radi. Jāpiebilst, ka minēto piedzīvojumu rezultātā viņš vairākkārt mainīja vārdu un uzvārdu, un zēns, kas bija dzimis kā Osvalds Gaujers, uz visu nākošo dzīvi palika par Oļegu Skaraini. Skarainis ir viņa mātes pirmslaulību uzvārds.
No 1949. līdz 1958. gadam O. Skarainis mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā ar dažu gadu pārtraukumu slimības dēļ. Jaunajam tēlniekam galva un rokas bija īstajā vietā. Akadēmijā viņš saņēma teicamnieka stipendiju, vēl studiju gados piepelnījās kā palīgs Ģirtam Vilkam Maskavas metro staciju dekorēšanā, apguva tēlniecības palīgnozares – tādas kā liešanu, kalšanu, slīpēšanu, palīdzēja tēlniekam Kārlim Jansonam viņa darbnīcā Cēsīs. Savu tālāko jaunrades ceļu mākslinieks sasaistīja un saista joprojām ar piedalīšanos Latvijas un starptautiskajos pieminekļu un tēlniecisku objektu konkursos, kur visai bieži iegūtas prēmētas vietas. Cieša sadarbība O. Skaraini saista ar domubiedriem – tēlniekiem Artu Dumpi un Aivaru Gulbi. Visiem trim autoriem patīk eksperimentēt ar formu un materiālu, meklēt netradicionālus risinājumus un svaigas idejas. Viņi kopā sarīkojuši izstādes «Jubilejas krēsls» (1983.), «Ola» (1988.), «Veļ Sizifs…» (2001.). Režisors Juris Podnieks 1985. gadā par viņiem uzņēma filmu «Veļ Sizifs akmeni», bet 1992. gadā viņi kopīgi izveidoja kapa pieminekli J. Podniekam. Starp ievērojamiem tēlnieka veikumiem minami pulkveža Brieža piemineklis Rīgā, kapa piemineklis režisoram Amtmanim-Briedītim, piemineklis šaha lielmeistaram Mihailam Tālam Rīgā, Vērmanes dārzā, neskaitāmas skulptūras un memoriālas zīmes visā Latvijā.
Mākslinieka darbnīca pilna ar maketiem, projektu metiem un skicēm metālā, kokā, putuplastā u. c. materiālu kombinējumos. Nemiers, jaunā meklējumi un ideju pilna galva raksturo jubilāru O. Skaraini, un tikpat darbīga viņam līdzās ir I. Skaraine, rūpējoties par māju un realizējot savas ieceres lietišķās mākslas un izstāžu organizēšanas jomā.
Daudz laimes jubilāram dzimšanas dienā!
