Dzīvot un dziedāt ar Lielumu pirms bēdām, dzīvot un dziedāt bez Lieluma pēc nelaimes, ir priecāties un bēdāties spītā, lielo Cilvēku pieminot, sacīt tādus vārdus, dziedāt tādas dziesmas, ka Cilvēcība atnāk un zālē līdzi raud…
Par lielu Cilvēku
Jā, bijām pazīstami ar Andreju. Mēs rezonējām vienā noskaņā par tā laika netaisnīgo režīmu, pret apspiestību, pret visu nežēlīgo, ko mums uzspieda sveša vara un smacēja. Mums sāpēja nedrīkstēšana būt brīviem, nedrīkstēšana dziedāt savas Tēvzemes dziesmas, nedrīkstēšana justies kā savējiem savās mājās. Te saimniekoja sveši ļaudis – nežēlīgi, rupji. Te pakalpīgie vietējie līdzi tiem skraidīja. Skumji. Vajadzēja taču kādam skaļi par to dziedāt, nespēja klusēt tie, kam skaistus cilvēcības gribējās. Vismaz dziedāt, jo balsi pacelt citādi nedrīkstēja. Bet, lūk, arī dziedāt nedrīkstēja! Andrejs, šis skaistais brīvības dziedonis, tika noslepkavots. Tika noslepkavots tāpat kā tika noslepkavots mums tuvus cīņu biedrs Aivars Znatnajs, kā mēģināja kaut vai noindēt katru, kas cēla cīņas karogu. Kā impēriskie turpina arī šodien indēt. Nav šaubu par Andreja noslepkavošanu, nav šaubu par Aivara noindēšanu, nav šaubu par savervētām vietējām personām pat skaistā izskatā, kas indēja savus līdzcilvēkus un šodien tepat brīvi staigā. Nav pierādījumu, un nav pierādījumu tāpēc, ka joprojām vēl ietekmīgi rīkojas slepkavīgo nelietīgie aizstāvji… Un bailīgie liecinieki klusē. Kā klusēja toreiz 70. gados. Klusē pat šodien, kad varētu runāt. Tagad 18 gados sapostītas brīvības cīnītāju cerības. Latvijā notērēta tautas bagātība – izpostīta ražošana. Vēlētāji balsošanas dienā kūtri sēž mājās. Pietrūkst balstu pret neliešiem. Žēl to upuru un mocekļu, kas uzņēmās moku ceļu mūsu brīvībai un iespējai labāk dzīvot. Dziļā godbijībā atceros Andreju, viņa ansambli. Kaut vairāk būtu tādu skaistu Cilvēku! Žurnālisti man ir vaicājuši par Andreja iespējamo sadarbību ar mani pretpadomju propagandā. Nē, Andrejs nekādi nebija iesaistīts manā darbībā, viņš par to pat nezināja. Tie bija cilvēki, kas visā Latvijā vairākus gadus izplatīja manis tipogrāfiski iespiestās vismaz 25 tūkstošus lapiņu. Paldies viņiem! Bet nevaru paldies teikt tiem tūkstošiem, kas pakalpīgi nodeva lapiņas čekistiem bez jebkāda atbalsta protestam pret okupāciju… Lai! Tomēr "Mēs dziedāsim par tevi, Tēvu zeme!" Ar tevi, Andrej, atmiņās.
