"Mana diena gaišumu ņem no manām vislabākām domām,mana nakts aizdedz zvaigznes un ieliek man ceļasomā!" ar šiem dzejnieces Maijas Laukmanes vārdiem, Ilzīte Grīnberga uzrunāja sanākušos viesus, atklājot mākslinieka Alberta Pauliņa gleznu izstādi galerijā «Vējspārns».
A. Pauliņš atstāj klusa, sevī noslēgta cilvēka iespaidu, toties viņa gleznas runā spilgti krāsainā valodā. Viņa otas triepienos Tukums izplaukst kā daudzkrāsains zieds. Tikpat daiļrunīgi, ar kolorītām krāsu spēlēm skatītājus uzrunā arī mākslinieka klusās dabas.
Alberts Pauliņš dzimis 1948. gadā Krāslavas rajona Asūnes ciemā. Tagad mākslinieks sauc sevi par tukumnieku. Tukums redzams daudzās viņa izstādes gleznās, kuras visas tapušas pagājušajā gadā. Tieši Tukuma nomaļās mazās ieliņas, to šarms un vienreizība dzirkstī košās krāsās. Mums – kandavniekiem tās ir īpaši mīļas, jo pašiem Kandavā tādu daudz!
A. Pauliņš ir Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs, beidzis Valsts Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada, pa šiem gadiem sarīkotas vairāk nekā 30 personālizstādes. Mākslinieks piedalījies arī latviešu mākslinieku grupas izstādēs Tbilisi (Gruzijā), Hamburgā un Šēselē (Vācijā).
Kad norimis pirmais izstādes atklāšanas lampu drudzis, mierīgā un radošā sarunā ar mākslinieku un viņa sieviņu Ilzi tiek izrunāti daudzi jautājumi, gan par mākslinieka bērnību un skolas gadiem, gan par to, kā aizsācies viņa glezniecības ceļš, par mīļākajām krāsām, diennakts laiku, par to, kā top gleznas un kurš gadalaiks vismīļākais. Kā saka pats A. Pauliņš: "Es spēju saprast cilvēkus tikai tad, kad gleznoju. Kad negleznoju, es dodos tuksnesī (tas tuksnesis ir tāds īpašs garīgais stāvoklis jeb vienatne ar sevi), lai atgūtu līdzsvaru."
Vientulībā dzimst idejas un klusums gūst atveidu iztēlē. Līdz viss pārtop gleznā.
Lai māksliniekam veselība un spēks, jo gleznošana ir smags darbs, lai idejas izplaukst uz audekla!
Paldies arī par spēli uz dvēseles stīgām – diviem brīnišķīgajiem mūziķiem, kurus mākslinieks bija atvedis sev līdzi, un kuru spēlētās melodijas nevienu neatstāja vienaldzīgu!
Kā sacījusi Maija Laukmane: "Varbūt visa gudrība ir ticēt tām upēm, kuras mūsos bez skaita klusi, klusītiņām plūst…"
