Aizslēgtā gaismas pils

Mazliet skumja, apdrupusi un jau gadu bez skolēnu ikdienas kņadas un skolotāju vērīgajiem skatieniem mūs sagaida Grenču skolas ēka. Visapkārt skolai zeļ zāle, kurā knapi var ieraudzīt smiltsērkšķu krūmus un dažus pēdējos rudens ziedus. Šobrīd ēku nekurina – taupības dēļ.

Mazliet skumja, apdrupusi un jau gadu bez skolēnu ikdienas kņadas un skolotāju vērīgajiem skatieniem mūs sagaida Grenču skolas ēka. Visapkārt skolai zeļ zāle, kurā knapi var ieraudzīt smiltsērkšķu krūmus un dažus pēdējos rudens ziedus. Šobrīd ēku nekurina – taupības dēļ.

Lielākā daļa lietu no skolas sen aizvestas, telpas tukšas un rada pamestības sajūtu – tukši grāmatu skapji, pašu krāsoti soli, nevienam nevajadzīga mājsaimniecības kabineta un skolas virtuves tehnika. Neskarta palikusi tikai skolas vēsture – pāris telpu ar skolas muzeja materiāliem. Kraujam kastēs albumus, mapes, senos skaitīkļus, skolēnu gatavotās planšetes un visu citu, kas te savākts par skolu. Savāktajos materiālos kā uz delnas redzama vairāku paaudžu dzīve – skolēnu, viņu vecāku, novadnieku likteņi. Turklāt ikviena pagasta skola ir vietējā gaismas pils – šeit reiz strādāja lieliski pedagogi, kuru vārdi ierakstīti ne tikai Grenču, bet visas Latvijas izglītības vēsturē: pirmais skolas pārzinis Kārlis Bergmanis, ilggadējais skolotājs un pārzinis Jānis Stūrans, skolotāji Vilis Pauka un Vilis Vītols, Ārija Lucāne, Elza Vilka un daudzi, daudzi citi. Pateicoties Ingeborgas Krustkalnes uzņēmībai, skolas kolektīvs vāca interesantus sadzīves priekšmetus, pētīja skolas vēsturi un ierīkoja muzeju. To visu līdz šodienai palīdzēja saglabāt čaklā un darbīgā skolas bibliotekāre Dzidra Eižvertiņa. Lai gadiem krātais un pētītais tiktu saglabāts, lai nepazustu Grenču skolas bērnu atstātās liecības, visi materiāli nonāks Kandavas novada muzejā.
Kad mantas iznestas, abas ar Sarmu aizdedzam sveci, nejauši atrastu muzeja rakstāmgaldā, vēlreiz pārlūkojam nu jau tukšās telpas un brīdi raugāmies sveces liesmās, klusībā sakot ardievas.

Komentāri

  1. Visu var privatizēt. Uz to vērsta valsts politika. Svaigs piemērs atjaunotais veselības centrs Grebenščikova ielā – privatizēts. Tā visai medicīnai un arī mācību iestādēm zaļā gaisma. Jāklausās lakstīgalu balsis un pareizie grābēji jāvēl, ka zāle neaugs un tūrisms uzplauks mežonīgos Latvijas laukos.

  2. Tad uz priekšu – prihvatizēt.
    Viens grausts kopš padomju laikiem gaida nelaimi Celtnieku ielā, otrs Rūpniecības un Dienvidu ielas stūrī, ka ne pašvaldība, ne komisijas, ne pašvaldības policija spējīgas kaut ko saskatīt savā deguna galā.
    Laikam lielais Smukums Tukumam, kur vest rādīt tūristiem miljonāra graustus. Varbūt ar pašvaldības palīdzību iesmērēt tautai kā PAREX?!
    Eh, māt, padod lielo karoti!

  3. Domāju, ka te būs lepns hotelis, kuram apkārt augsts žogs. Dodiet izpriecas, ierīkojat burbuļvannas! Tautas kalpi ir ļoti noguruši strādājot tautas labā!

  4. Šausmīgi skumji ko lasīt.
    Mūsu pašu kangari nodara lielāku postu Latvijai nekā visi vācu un krievu laiki kopā.
    Cik pēc tam būs jāmaksā ,lai visu to atjaunotu.
    Par mūsu naudu.
    Bet kalpiem jau nevajag ne izglītības ,ne skolotāji.
    Ne jau velti, pirmais , ko Staļins izsūtīja un apšāva bija virsnieki,spēcīgie zemnieki un skolotājii.

    1. Skumji,Latviešu tautas nīcinātāji pašu kangari kuriem galvenais ir nauda jebkādā ceļā iegūta savu tautu aplaupot muldot par kaut kādu demokrātiju,cilvēktiesībām,kuras mums nav.Toties visādiem salašņām ,krievu okupantiem,muslinu,nēģeru primātiem visas tiesības.Jo vairāk viņi saradīsies jo vairāk pieprasīs visādas tiesības.Apsurdā demokratija ar kuru grib latviešus iznīcināt.Pār primātiem,kuriem nav ne dzimtenes,ne tautības vieglāk valdīt.

  5. Ir taču modernāki laiki, jātaisa tikai sarakstiņi – ar kuriem laukus mēslot.
    Un process ir dabisks – kā pret mani, tā es pret tevi.

  6. Esmu šai skolā mācījusies-tik daudz asaru izliets,tik daudz gaiteņos pavadīts un tās disenītes,kuras notikušas gaitenī uz internātu…Tā sagadījās,kad braucu nesen garām skolai un izdomāju iebraukt,tā sakot skolas gadus atcerēties…Bet mani sagaidīja atkal redzēšanās prieka vietā milzīgs sašutums…Skolas logi izdauzīti,durvis vaļā,ziņkārības dzīta iegāju iekšā un mani pārņēma šausmas,viss izdemolēts,viss izpostīts,par skolu tik atgādināja vecās klavieres zālē un izmētātās grāmatas bijušajā latviešu kabinetā,no skaistās apkārtnes vairs nav palicis nekā,tik vienmuļa,pamesta stāv stārķu ligzda uz skursteņa…Latvija var būt lepna par vienu graustu vairāk…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *