Patiesībā žēl jau tāpēc, ka nepiezvanīju ātrāk – tik ļoti gribējās pateikt paldies tiem labajiem cilvēkiem, kas tik skaisti – vienkārši un rūpīgi – atjaunoja tiltiņu pār Slocenes upi iepretī kādreizējai naftas bāzei. Un tagad, kad nu beidzot biju saņēmusies jums piezvanīt, huligāni atkal tiltiņu papostījuši.
Šo pāreju pār Sloceni izmanto daudz ļaužu – patiesībā vairums Jauntukuma kājāmgājēju. Un diezgan ilgu laiku tiltiņš bija visai nožēlojamā stāvoklī – apdrupis, aizlūzis, ar sarūsējušām un metāla zagļu gandrīz noplēstām margām. Bet ap Jauno gadu – tavu brīnumu! – tiltiņš bija ieguvis, drošas un stabilas, zaļi nokrāsotas margas! Īpašs prieks par to mums – veciem cilvēkiem, un drošāka sajūta arī skolēnu mammām.
Bet prieks bija īss – pirms pāris nedēļām kādam acīmredzot ar galviņu slimam cilvēkam (ziniet, kā tai krievu teicienā – spēks ir, prāta nevajag) atkal bija saniezējušies nagi un viens margu posms atkal ir izlauzts!
jaa skumiigi, ka ir taadi urlas kas neciena ne citu darbu, ne beernu, vecu lauzu un citu cilveeku droshiibu, kaa arii esteetisku izskatu, zeel, bet gan jau Dievs kautkaaadaa veidaa sodiis shos.