Vilšanās kafejnīcā

Gribēju parunāt par kādu lietu. Smuki vai nesmuki, bet es šajā vietā savu kāju vairs nesperšu! Runa ir par ēstuvi… Biju vienu reizi tur iegājusi kopā ar savu mazbērnu, kuram ļoti garšo ābolu sula. Sula – kā jau sula, tomēr, kad to pagaršo, uzreiz ir skaidrs – tas ir kāds no tiem pulverīšiem, kurus izšķīdina ūdenī. Kādā citā reizē atkal kopā ar mazbērnu pasūtījām karbonādi un es – soļanku, kas savukārt man ļoti garšo. Un – ko man atnesa? Vakardienas harčo – pilnu ar rīsiem, kam pievienotas vien plānas gaļas šķēlītes, viena olīva un citrons. Kāpēc jāmānās? Tā arī lai raksta, ka tas ir harčo, un es to vienkārši nepasūtīšu, vai arī, lai iet mācīties pie kāda, kas pastāstīs, kā jāgatavo soļanka. Tāpat arī ar saldo. Pasūtīju kafijas krēmu, gan bez vaniļas mērces, kas man īpaši garšo, bet ar ķīseli, tomēr arī biju vīlusies – krēms bija gandrīz bez cukura. Jādomā – īpašnieks skops, slikts pavārs vai arī paši darbinieki kaut ko zog!? Galu galā atdevu saldo atpakaļ, lai ēd paši! Es saprastu, ja tā būtu viena vienīga reize, tomēr vīlusies esmu jau vairākārt, tādēļ gribējās brīdināt arī citus. Pat žēl, jo kafejnīca man ir ļoti izdevīgā vietā, kad jāgaida autobuss…
Ēstuves nosaukums gan redakcijai zināms, taču, tā kā pašiem neizdevās pārliecināties par sūdzībā minētajiem trūkumiem, to neminam. Ar sūdzību gan iepazīstinājām konkretās ēstuves īpašniekus, darbiniekus un ļoti ceram, ka nekādu problēmu ar ēdienu kvalitāti šai ēdinšānas vietā apmeklātājiem nebūs.