Zvanu savā un savu skolasbiedru vārdā, un tās būs pārdomas par mūsu bijušo skolu Grenčos, kuras vairs nav. Redziet, ir skumji, ka nav vairs skolas, kurā esi mācījies, un ka nav bijusi iespēja vēl pēdējo reizi satikties. Domāju, – ja reiz bija zināms, ka skolu slēgs, vai tad nevarēja pēdējoreiz paaicināt absolventus, skolotājus uz kopīgu tikšanos?
Zinu, ka visu vasaru šīs skolas kādreizējie audzēkņi pa vienam vai grupiņās brauca uz skolu un staigāja pa apkārtni; ja veicās, iekļuva arī pašā ēkā. Mūsu izlaidumam nākamajā gadā paliktu apaļi 40 gadi, būtu varējuši kopā sanākt… Tagad tas viss ir zaudēts. Žēl.