Redakcijas virtuālajā pasta kastītē iekrita kādas tukumnieces stāsts. Viņa kādu rītu, kā ierasts, ar savu maz izmēra sunīti, vedot to pie pavadiņas, bija devusies ikdienas pastaigā Durbes parkā, kad, ejot pa taciņu, pretī izlēcis takšu sugas suns, kam savukārt sekoja jau izmēros prāvāki dzīvnieki. Par sievieti suņiem īsti intereses nebija, taču par viņas suni – gan. Lieki piebilst, ka suņu saimnieks (saimniece) tobrīd pārredzamā attālumā nebija manāms un sievietei savu lolojumu nācās vien no agresīvi noskaņotajiem pretī nācējiem (skrējējiem) sargāt pašai. Un te nu, lūk, jautājums, kas nodarbina pēc šīs agresīvās tikšanās: “Vai tiešām nav noteikumu, kas pilsētas parkos paģēr suņus vest tikai pavadā?“