Nepiekrītu viedoklim

– 7. decembra «Neatkarīgajās Tukuma Ziņās» izlasīju redaktores Plaudes redakcijas sleju par budžetu un mani pārsteidza tās nobeigumā minētie vārdi: "Bet, ziniet, tam visam pāri ir kāda ļoti laba, cerīga sajūta – pirmo reizi, kopš kāds no premjeriem un finanšu ministriem stāsta par budžetu, ir pārliecība – mums tomēr nemelo." Visu sleju sapratu, bet šīs beigas nesapratu, lai gan par valstī notiekošo daudz maz interesējos. Kā gan tā – pirmo reizi pārliecība, ka valdība nemelo. Pat Darba devēju konfederācija teica, ka valdība melo. Kaut vai viens piemērs, pirms budžeta pieņemšanas valdība solīja, ka medicīnai naudu nost neņems, tagad noņēma 12 miljonus latu. Vai tie nav meli? Un šī samazinājuma dēļ posmā no Ventspils līdz Rīgai nebūs nevienas slimnīcas. Man liekas, ka šāda valdības attieksme ir divkosīga.

Atbild pati nesaprotamās slejas rakstītāja I. Plaude: "Redakcijas sleja nu reiz ir tā vieta, kur katrs izsakām savu viedokli. Tāpēc…it kā jau nekā daudz skaidrojama nav – ir man tāda sajūta, ka nemelo… Tiešām pa šiem gadiem ir bijusi iespēja salīdzināt, kā un ko saka citi premjeri (finanšu ministri ar saviem skaidrojumiem presi, vēl jo vairāk reģionālo, līdz šim īpaši "aplaimot" pat nav centušies), tāpēc zināms pamats secinājumiem ir. Abi valdības vīri preses konferencē, manuprāt, atklāti pastāstīja par "šaurajām" vietām budžetā, atklāja to, cik tas iespējamo variantu gaitenītis (kur vēl naudu dabūt, kam griezt, kam pielikt) ir šaurs. Tāpēc svarīgākais, ko slejas mazajā apjomā gribēju pateikt, – tas spiediens, kāds uz budžeta veidotājiem ir no visām pusēm, ir tiešām grandiozs, normālam vidusmēra cilvēkam droši vien pat nepanesams, un šie vīri (vismaz šie divi valdībā), manuprāt, tiešām dara, ko var… Jā, man palika tieši šāds – ļo-ti pozitīvs iespaids.
Bet par to melošanu… Vispirms jau, valdības vadītājs ne mirkli nav teicis, ka budžeta projektā viss ir kā akmenī iecirsts. Un to viņš nemaz nevarēja teikt – nav tādu likumisko tiesību, galvenie mums ir Saeimas deputāti.
Par darba devēju iebildumiem – pēc dienas tiem sekoja arodbiedrību iebildumi; katrs vilka uz savu pusi (tieši par to arī rakstīju), bet melošanu premjeram nepārmeta, pārmeta to, ka tieši viņu viedoklis nav pieņemts kā svarīgākais…
Par slimnīcām, izglītību un arī pensijām. Tās nu ir tās strukturālās pārmaiņas, ar kurām īsti neviens jau gadiem netiek, negrib vai nevar tikt galā… Tas, cik un pat kuras slimnīcas jāslēdz, kā jāorganizē veselības aprūpe valstī, zināms jau, ja nemaldos, gadus 15 (tas ir laiks, kopš ieviešam tā saukto māsterplānu), tikai tam ir bijusi vispusīga pretestība, galvenokārt, no "profesūras" un zāļu lieltirgotāju puses… Ne velti pēdējais atzinums, ko nācās dzirdēt no aizdevējiem par mūsu "strukturālajām reformām": esot viena liela nelaime – mūsu veselības (arī izglītības) sistēma darbojas apvērstā veidā, proti, tās centrālā persona ir nevis pacients (vai izglītots bērns), bet gan mediķis (it kā ģimenes ārsts, bet patiesībā Rīgas centru augsti stāvošie, labi, pat pārāk labi aprīkotie mediķi un zāļu lielražotāji). Jā, kā noprotams, ar šo lietu valdība netiek vis galā…
Un, ja par pensijām, tad tā lielā patiesība ir tāda, ka mēs savu sociālo sistēmu nevaram pavilkt un, lai būtu pavisam droši, ka jebkādas krīzes laikā pensijās vispār būtu ko maksāt, tās būtu visai pamatīgi jāīsina, vismaz atsakoties no jebkādām piemaksām (šķiet, ka tieši to iesaka arī starptautiskie aizdevēji). Faktiski ar vai bez piemaksām nevienas valsts maksāta pensija nedrīkstētu būt lielāka par minimālo darba algu, tātad šobrīd Latvijā valsts maksāta pensija nevarētu būt liekāka par Ls 180 … Tā ir sausā ekonomikas mācība un patiesība, kurā būtu jādzīvo, bet… Paši zinām, kā ir realitātē, un arī tā ir realitāte, ka vissliktāk mūsu valstī klājas ģimenēm ar maziem bērniem… Arī tā nedrīkstētu būt…
Un tas tikai no vienas puses, no otras, kā jau rakstīju – tie, kas vienlīdzīgākie par vienlīdzīgajiem… Baņķieri, tiesneši… Nu, kur te vēl vietas meliem?"