Lauku cilvēkus – pirmajā lapā

Esmu pasūtījusi avīzīti uz gadu un ievēroju, ka vienmēr pirmajās lapās ir kādi dziedātāji, dejotāji, bērni, teātri u.tml. Bet es kā cilvēks, kuram ir 76 gadi un kas daudz jau šajā dzīvē piedzīvojis, šo lietu iedomājos, kādēļ gan pirmajā lapā nevar ielikt fotogrāfiju, rakstu par cilvēkiem, kuri pēc kariem, pēc padomju savienības sagrūšanas ir visu izpostīto atkal atjaunojuši – par lauciniekiem? Tādēļ jo īpašs prieks bija, ka uz pēdējā laikraksta vāka bija tieši šāds cilvēks, kurš stāstīja par to, kā viņš dzīvo laukos, par savu dīķi. Tie ir tie cilvēki, kas strādā! Bet ko pilsētā? "Man gribas ēst, man slāpts – palīdziet!"

Agita Puķīte arī tikko kā rakstīja pat tiem diviem miljoniem, kurus gatavojas tērēt, lai laucinieks saprastos ar pilsētnieku. Manuprāt, tas nav iespējams. Pilsētniekam ir vienkārši jāiet uz laukiem un smagi jāstrādā! Lauku cilvēki mūs uztur.
Tagad, lasīju – tie, kuri saņem Ls 120 vai 150, var saņemt arī atvieglojumus par medicīnas pakalpojumiem. Bet ko man darīt, ja pensija ir Ls 160? Jājūtas vainīgai, ka savā jaunībā nedzerstījos, ne…….s apkārt, bet strādāju? Nē – es priecājos, ka neesmu līdzīga tiem, kas tagad visu ko lūdz. Kaut arī patiesībā, medikamentiem vai ārstēšanai, lai arī man ir hroniska sirds kaite, naudas man nemaz nepietiek…Tagad, kad no pensijas nesanāks arī televizora dekoderam, būšu pavisam no pasaules atgriezta, jo laukā arī nevaru vairs īsti iziet – ielas netīrītas un bail, ka uz ceļa kāda mašīna nenotriec!
Kad pārnācu dzīvot uz Tukumu, te – Talsu ielā, visapkārt dzīvoja dzērāji. Domāju, šie apmirs un kaut kas mainīsies. Taču – nē, viņu bērni un mazbērni ir vēl sliktāki. Te apkārt ir tika daudz bezvīru sievu ar vairākiem bērniem, kas nekad savā mūžā nav strādājušas, bet pašvaldības viņas uztur – arī jūs no savas aldziņas. Bērni savukārt to vien dara, kā staigā apkārt un zog. Tādēļ, kad tāds 12 gadīgs man pienāk klāt un sāk prasīt maizītei, tā arī pasaku: "Ej prasi savai mātei!" Un, kad jautāju: "Kādēļ neesat skolā?" viņš atbild, ka neesot ko vilkt mugurā. Bet viņiem taču drēbes dod pašvaldība, dažādās akcijas tiek saziedots, tikai viņiem jau to nevajag, un nākamajā dienā tās pašas drēbes jau mētājas tuvējā grāvī! Tādi ir tie cilvēki. Arī laukos, protams, tādi ir, tomēr mazāk, jo jaunie jau laukos nepaliek, skolas aizver un neviens jau vairs nevēlas staigāt vairāku kilometru kājām.
Tādēļ…es labprāt redzētu, piemēram, tās sirmmāmiņas fotogrāfiju pie ieputinātas mājiņas laukos. Un gribētu lasīt par cilvēkiem, uzņēmējiem laukos, jo viņu mūs visus uztur.

Paldies par daudzajiem ierosinājumiem! Un iesakām, ja nepietiek iztikas līdzekļu un nevarat samaksāt par ārstēšanās izdevumiem – noteikti ejiet uz novada sociālo dienestu, Tidaholmas ielā 1, rakstiet iesniegumu, Jūs varat saņemt atbalstu! (Par to varat lasīt arī telefonakcijas atstāstā šī laikraksta 4. lappusē.)