– Es gribētu aprunāties par vetārstiem – jūsu avīzē jau aizsākusies diskusija par darba kvalitāti, bet es gribētu parunāt par cenām. Dzīvoju laukos, un mums pieklīda simpātiska kaķenīte. Mājās izspriedām, ka varētu viņu paturēt, tikai vajadzētu sterilizēt, taču, kad sāku interesēties par cenām, mati sacēlās stāvus: Ls 30 par kaķenīti un Ls 20 par runcīti, bet par iemidzināšanu – Ls 25. Kā jums šķiet, vai vetārstiem sava darba novērtējums nav sakāpis galvā? Ja tā cena tik augsta, ko tad lai dara ar tiem kaķiem? Roka neceļas likt zeķē un spainī ar ūdeni. Esmu runājusi arī ar citiem cilvēkiem laukos, un daudzi sūdzas, ka veterinārie pakalpojumi ir drausmīgi dārgi un daudziem pat nesasniedzami. Varbūt jūs varētu noskaidrot, no kurienes tā cena tik liela izaug?
Mēs šo jautājumu uzdevām divām vetārstēm un, lūk, viņu atbildes.
Sigita Bišofe, «SB Vet serviss» īpašniece: "Veterinārārsts studē sešus gadus – maksa par mācībām pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes izcenojumiem sešu gadu laikā (plus/ mīnus) ir ap Ls 6000; uzņēmuma dibināšana (manā gadījumā – SIA) un citi izdevumi – apmēram Ls 3000; pamatlīdzekļu iegāde, tostarp, lai nodrošinātu operāciju veikšanu: galds – Ls 1000, lampa – Ls 1000, instrumenti – Ls 200, medikamenti, diegi utt. apmēram Ls 10 (katrai kaķenei). Ar savu darbu mums jānosedz arī visas pārējās izmaksas – transports, telpu īre, komunālie maksājumi utt. Rezultātā vienas kaķenes kastrācija pie mums maksā Ls 25, kas, apkopojot iepriekš redzētās izmaksas, ir zema samaksa."
Linda Jakušenoka, Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja un privātpraktizējoša veterinārārste:
– Atbildot uz saņemtajā vēstulē izteikto jautājumu, vēlos atgādināt, ka veterinārārsti ir privātpraktizējoši speciālisti, kuri nesaņem nekādu finansiālu atbalstu no valsts vai pašvaldības. Līdz ar to, tāpat kā jebkurās citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, veterinārie pakalpojumi ir par maksu. Tikai Latvijā tie ir nesalīdzināmi lētāki nekā, piemēram, Lielbritānijā un Francijā, lai gan veterināro medikamentu un iekārtu iegāde izmaksā gandrīz vienādi.
Mazo dzīvnieku veterinārārsta darba maksu veido: prakses vieta (telpas noma, remonti, telpas uzturēšanas izmaksas, tai skaitā elektrība, gāze, ūdens, siltums utt.); praksē iegādātās iekārtas (piemēram, labs ultrasonogrāfijas aparāts maksā, sākot no Ls 30 000, asins analīžu iekārta – no Ls 10 000 par vienu aparātu, bet nepieciešami vismaz divi – viens hematoloģijai, otrs bioķīmiskajiem rādītājiem; mikročipu nolasītājs (skeneris) – Ls 250 līdz 300). Veterinārārsta izglītība Latvijā tiek iegūta, mācoties LLU sešus gadus, pēc tam regulāri jāapmeklē dažādi kursi un semināri kvalifikācijas nodrošināšanai. Viena semināra izmaksas – Ls 25, neskaitot ceļa izdevumus, turklāt šajā laikā netiek gūti ienākumi darbā. Veterinārārsta darbam nepieciešams: instrumenti – sākot no vienreizlietojamām šļircēm līdz pat operāciju galdam (jauns galds bez ekstrām maksā no Ls 1000); ekstrām); transports izsaukumiem uz mājām (degviela + amortizācijas izmaksas); veterinārie medikamenti (tie ir dārgāki, salīdzinot ar humānajiem medikamentiem un kuriem PVN ir 21%, salīdzinot ar humānajām zālēm (tām PVN ir 10%); apsardzes pakalpojumi, lielākās klīnikās algo administratoru, sanitāru, veterināro asistentu, dzīvnieku kopēji un apkopējas, kuriem jāmaksā alga; saziņai ar ārpasauli – mobilais telefons, dators, internets, printeris vai fakss atskaišu sūtīšanai uz Pārtikas un veterināro dienestu, grāmatvedības pakalpojumi.
Savukārt, ja skatāmies no pavisam cita skatu punkta – mājas (istabas) dzīvnieki nav pirmā nepieciešamības lieta; tie nav produktīvie dzīvnieki, bet gan luksus prece, kuru var atļauties uzturēt tie cilvēki, kam ir brīvi līdzekļi savu mājdzīvnieku vajadzību nodrošināšanai visa šī dzīvnieka dzīves laikā. Tāpat cilvēkiem jāsāk pierast pie domas, ka par brīvu nebūs nekas ne viņiem pašiem, ne viņu dzīvniekiem. Piemēram, sterilizācija būs jāveic tikai reizi dzīvnieka mūžā, turpretim citas procedūras, kā attārpošana un vakcinācija, būs jādara regulāri, kā minimums reizi gadā.
Tomēr ne jau tikai izmaksas ir tā lieta, kas mums liek apdomāt – ņemt vai neņemt dzīvnieku. Tas tomēr it katram pašam jājūt, cik atbildīgi cilvēks spēs izturēties pret pieņemto dzīvību.
Briivaa tirguu pakalpojuma cenas regulee piedaavaajuma un pieprasiijuma attieciibas. Ja neapmierina konkreetaa pakalpojuma cena, meklee leetaaku vietu, kur sanjemt vakdziigo pakalpojumu. Buutiskaakais faktors tirguu ir pakalpojuma kvalitaates un cenas attieciiba, kas arii nosaka, kursh aarsts konkurences apstaakjos ir veiksmiigaak organizeejis savu darbu.
Ja klients nav speejiigs nodroshinaat pashas nepiecieshamaakas dziivnieka vajadziibas, tad nopietni jaapsver vajadziibu peec konkreetaa dziivnieka, un varbuut labaak laikus jaaparuupeejaas par jauna kaartiiga saimnieka atrashanu!
Interesanti gan, kuram šobrīd skola maksā mazāk, tikai citu profesiju pārstāvji nemāk un nevar tik tieši paprasīt naudu , piemēram, par skolotāja, tulkotāja, ārsta, inženiera, izglītota sociālā darbinieka, medmāsas darbu. Un vispār….. ja padomā labi – ja nemāki paparsit un taisīt naudu, tad arī neko nevari gribēt, kur nu vēl draugu – suni vai kaķi.
Interesanti gan, kuram šobrīd skola maksā mazāk, tikai citu profesiju pārstāvji nemāk un nevar tik tieši paprasīt naudu , piemēram, par skolotāja, tulkotāja, ārsta, inženiera, izglītota sociālā darbinieka, medmāsas darbu. Un vispār….. ja padomā labi – ja nemāki paparsit un taisīt naudu, tad arī neko nevari gribēt, kur nu vēl draugu – suni vai kaķi.
Ar cenām nudien nevajadzētu pārspīlēt. Un nav nekāds attaisnojums dārgās skolas, arī citiem tās izmaksājušas ne mazāk.
Sterilizācija/kastrācija ir operācija ar iemidzināšanu, kas nav mazāk sarežģīta kā, piemeŗma, cilvēkam apendiksa operācija, ja cilvēks par savu operāciju samaksātu 20-30 latus, gan neteiktu, ka dārgi, tad kāpēc ir doma, ka par pacienta, kurš pie tam neprot pastāstīt, kas viņam kaiš, ārstēšanu, aprūpi izamksām ir jābū mazākām ?