Kāpēc autobusu pietura tagad ir pie Smilšu ielas?

Svarīgākais – lai droši

Redakcija: Tukuma novada domes komunālo jautājumu speciālists Ģirts Ruģelis skaidroja: ”Jau sākotnēji, kad tika projektēta Kurzemes iela, pietura tika paredzēta citā vietā, jo tur, kur tā bija līdz šim, tā neatbilda nekādiem satiksmes drošības nosacījumiem. Un šis attālums no kādreizējās pieturas līdz Smilšu ielai nebūt nav tik liels, lai tas nebūtu pārvarams. Kas attiecas uz pieturu Pasta ielā – tur nav tādas vietas, kur šādu apstāšanās vietu ierīkot.”

 Arī SIA «Tukuma auto» Rolands Melderis skaidroja, ka Pasta ielā autobusu pieturu ierīkot nevar, jo šī iela ir šaura, turklāt ar līkumu, līdz ar to – ja autobuss apstātos un kāds izlemtu to apbraukt, neredzot, vai pretī kāds transportlīdzeklis brauc vai nebrauc, varētu notikt liela nelaime: “Es saprotu, ka no mazā «Rimi» līdz autoostai patiešām ir liels attālums, taču ir tādi ielu posmi, kuros pieturu ierīkot nav iespējams, un šis ir tieši tāds. Savukārt, kas attiecas uz pieturu Kurzemes ielā, kas tagad ir pārcelta pie Smilšu ielas, tad varu teikt, ka beidzot šī pietura ir ierīkota drošā vietā, jo līdz šim, kamēr tā bija pie veikala «Mājai un dārzam», tā nebija droša – gan tāpēc, ka turpat bija krustojums ar Aleksandra ielu, turpat – gājēju pāreja, turklāt autobuss pieturēja ielas malā, jo tam nebija tā saucamās kabatas. Tagadējā vietā ir izveidota ērta kabata, lai autobuss var iebraukt un droši izlaist pasažierus. Tiem pasažieriem, kas nāk no tirgus un veikaliem, varu ieteikt kāpt Veļķu maršruta autobusā pie slimnīcas, kas ir tuvākā pietura tirgum.”

Pieturām jābūt ērtā vietā

Mums – žurnālistiem, daudzkārt nācies piedalīties gan vietēja, gan valsts mēroga diskusijās par sabiedriskā transporta organizācijas un finansējuma jautājumiem, un būtiskākie vienmēr bijuši cieši saistīti ar braucēju skaitu, kas, kā liecinājuši pārvadātāji, vienā vai otrā maršrutā, vienā vai otrā diennakts laikā bijis nepietiekams. Vairākkārt šai ziņā analizēts jautājums par šoferu godaprātu, tirgojot biļetes un attiecīgi fiksējot visus braucējus, kā arī pašu braucēju atbildība, biļetes pieprasot. Jaunus izaicinājumus sabiedriskajam transportam izvirzījis arī Eiropas Savienības jaunais zaļais kurss, tas cita starpā arī paredz sabiedriskā transporta lomas pieaugumu, mudinot arī autobraucējus kļūt par pasažieriem. Un šai ziņā kā izšķirošs tiek izvirzīts arī mūsu lasītāja iezīmētais jautājums par to, cik ērts vai, kā mūsu gadījumā, – drīzāk gan – neērts braucējiem ir sabiedriskais transports, tais skaitā tā pieturu izvietojums. Un Tukumā, ņemot vērā pilsētas izvietojumu un tās reljefu, šis acīmredzot ir īpaši aktuāls jautājums. Ja uz drošo pieturu ar smagām somām jāiet cauri pusei pilsētas un pēc tam no tik pat drošas un transportam ērtas pieturas ar tām pašām smagajām somām jāiet vēl kāds pamatīgs gabaliņš līdz dzīves vietai, domājams, ne viens vien potenciālais braucējs, cik vien tas iespējams, no šīs ”ērtības” pēc iespējas būs gatavs izvairīties… Jo, jāatceras, par šo drošo, bet ne vienmēr ērto braucienu ir arī jāmaksā… Un jāpiebilst, ka normatīvie akti, konkrēti MK noteikumi Nr. 634 «Sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas kārtība maršrutu tīklā», gan nosaka, ka attālums starp sabiedriskā transporta pieturām apdzīvotās vietās nav mazāks par 800 metriem, bet ārpus tām – par diviem kilometriem, taču tik un tā galvenais nosacījums ir – lai tās, pirmkārt, būtu iedzīvotājiem izdevīgās vietās. Un noteikumos šai ziņā ir pat piebilde, ka pasūtītājs var noteikt arī mazāku attālumu starp pieturām, nekā minēts šajos noteikumos. Tātad nebūs gluži taisnība, ka pieturvietu nosaka tur, kur ērti būvniekam, transportam vai pašvaldībai. Svarīgi, lai tā būtu ērta cilvēkam, potenciālajam sabiedriskā transporta izmantotājam. Un noteikti, ka ”drošība” un ”ērtības” nav viens otru izslēdzoši jēdzieni.

Agita Puķīte