Pie mums redakcijā vēsās kāds lasītājs, kurš dalījās ar saviem novērojumiem pilsētā, – un ne tikai Tukumā. Proti, viņš novērojis, ka ar katru gadu paliek arvien mazāk baložu, bet arvien vairāk varot novērot lielās kaijas – ķīrus. Lasītājs satraucoties, vai baložus nav ķērusi kāda slimība?!
– Atceros reiz lasījusi par gājēju celiņu uz Milzkalni. Nu jau būs kāds laiks pagājis vai ir kaut kas vairāk zināms – kad reāli šo celiņu varētu ierīkot. Laiks paliek arvien tumšāks, un savu reizi sanāk ar kājām staigāt – gribētos, lai reiz to varētu izdarīt droši…
Lasītājs jautā: – Regulāri diendienā staigāju pa mežu Melnezera apkārtnē, un man radies jautājums: vai un kur atļauts braukt ar krosa motocikliem? Ir izbraukātas strautu pārejas, sapostītas taciņas, un ejot nekad nevari īsti saprast, no kuras puses vai stūra pēkšņi tev pietuvosies rēcošs braucamais. Tagad arī – ir uzziedējušas naktsvijoles, dzegužpuķes. Staigājot ar suni, uzmanos, lai tā netiktu samīdītas. Bet nākamajā dienā…jau viss izbraukāts! Tādēļ arī interesējos, vai tiešām nav kādi ierobežojumi motobraucējiem? Vai drīkst braukt visur?
Šāda situācija izveidojusies Pūres pagastā, kur nojaukts tilts pār Abavu. Kā pastāstīja kāda pagasta iedzīvotāja, kurai šī tilta šķērsošana bijusi ikdiena, tas savā ziņā nācis kā pārsteigums, ja, protams, neskaita salīdzinoši nelielo publikāciju pašvaldības izdevumā. “Izrādījās, ka upi tagad nevar šķērsot ne tikai ar auto, bet arī kājāmgājējiem, riteņbraucējiem tas nav iespējams! Ir, protams, apbraucamais ceļš, kas ir papildu kilometri, bet kājām tā arī sanāk…brist pāri upei! Un, lai arī mūsu te nav daudz, ir taču cilvēki, kas tā ikdienā mēro ceļu uz darbu.” Šobrīd – vasarā – tas it kā esot iespējams, bet, kā būs vēlāk, – interesējas zvanītāja.
Saņēmām zvanu no Pļavas ielas Tukumā, kur iedzīvotāji bija pamanījuši, ka bijušās naftas bāzes teritorijā notiek tā sauktā airsoft spēle, kas būtībā ir šaudīšanās spēle, krāsu bumbiņu vietā, kā tas, piemēram, peintbolā, izmantojot vienkārši bumbiņas. “Vai tas ir normāli, ka šajā laikā cilvēkiem kaimiņos šaudās un, ka vispār tas notiek pilsētā? Kurš tad ko tādu ir saskaņojis?”
Ar lūgumu skaidrot, vai Tukuma novadā kāda daudzdzīvokļu māja, kas atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes, ir sākusi šo zemi izpirkt, jau pirms kāda laika redakcijā vērsās laikraksta lasītājs. Viņš stāstīja, ka arī pats dzīvo mājā, kuras zeme pieder citam īpašniekam, tāpēc arī viņi par mājokli maksājot daudz vairāk nekā citi tukumnieki: “Esam ne reizi vien ar mājas kaimiņiem savā starpā runājuši par to, ka vajadzētu zemi izpirkt, taču nevienam nav skaidrības, kas un kā ir jādara, un nav arī neviens bijis tik uzņēmīgs, kas to organizētu. Tagad mēs maksājam nomas maksu, bet, kas zina, cik ilgi tā būs tāda, kāda ir tagad… Ko darīsim, kad tā pieaugs?! Tad būs jākož pirkstos. Televīzijā teica, ka ir tādas mājas Latvijā, kas jau ir uzsākušas zemes izpirkšanu, taču nezinu, vai arī Tukumā to kāds dara. Varbūt varētu kādu piemēru minēt.”
Lasītājs jautā: – Mēs ieraudzījām, ka pie mums, Smārdes ielas mājām, atkal tiek nomainīts granulu katls pret gāzes apkuri – redzējām, kā atved gāzes tvertnes. Mums ir iebildums par to, ka ar iedzīvotājiem neviens nerunā, neviens neko nestāsta, bet vajadzētu taču būt tā, ka mūs par to vismaz informē.
Laikraksta lasītājs jautā: – Izlasīju rakstu par kokiem, un viens man nepalika skaidrs – vai tiešām katram kokam, kuru Tukumā paredzēts nocirst, tiek pieaicināts arborists? Vai tiešām mēs, iedzīvotāji, esam tik bagāti, ka varam kaut ko tādu atļauties? Kur tad ir mūsu zinošie pašvaldības speciālisti – kāpēc viņi paši to nevar?
Lasītājs jautā: – Mani satrauc tas, kas katrā atkusnī vai pēc lieliem lietiem notiek Pārupes mikrorajonā. Mēs – tie, kas dzīvojam Pārupē, slīkstam, un katru reizi esam spiesti lūgt, lai Šlokenbekas dzirnavu HESā palielina ūdens caurplūdi, noņemot vairogus, kas ļautu ūdenim vieglāk aiztecēt. Es tikai nesaprotu, kāpēc to nevar izdarīt operatīvāk, kāpēc katru reizi ir jālūdzas un tad jāgaida, līdz ūdens jau ieplūst ēkās un tikai tad, kāds reaģē. Varētu taču uzreiz, redzot, ka ūdens līmenis pieaug, to izdarīt, un problēmu nebūtu. Tagad mums upe tek cauri sētām – un risinājumu neredzam.
To, ka brīdi pirms pārtikas veikalu darba laika beigām pārdevējas sāk iztukšot kulinārijas un svaigas gaļas produktu vitrīnas, noteikti ir pamanījuši daudzi. Tomēr dažiem vēlīniem pircējiem tas sagādā neērtības, un neizpratni. Nesen saņēmām kāda lasītāja novērojumu ar lūgumu pēc skaidrojuma:
Vēl septembra beigās saņēmām kāda lasītāja jautājumu par to, kur un kā iespējams saņemt Covid-19 vakcīnu. Lasītājs bija interesējies gan pie ģimenes ārsta, gan poliklīnikā, diemžēl atbildes uz interesējošo jautājumu tobrīd nav saņēmis, tāpēc redakcijai vaicāja: “Vai tiešām jābrauc uz Rīgu”?
Pagājušajā nedēļā Tukuma Veļķu mikrorajona atsevišķi iedzīvotāji pauda bažas un neapmierinātību saistībā ar iesāktajiem veloceliņa izbūves darbiem, kuru laikā nozāģēta vairāk kā 100 gadus veca priede.
