Pirmdienas, 15. marta, rīts Tukuma 2. vidusskolas puišiem Artūram Babrim, Reinim Rudzītim, Konstantīnam Grigorjevam, Tomam Ščadrinikam un Edmundam Jurēvicam sākās neierasti.
Kā stāstīja A. Babris, ap 10.00 kopā ar Tomu gājis uz netālu esošo veikalu «Helans» un pamanījis pie veikala tumsnēja izskata neliela auguma vīrieti un pavecu sievieti: "Kad vīrietis vaicāja, vai mums nav cigaretes, teicām, ka nesmēķējām un aizgājām atpakaļ uz skolu. Taču tad klasesbiedri R. Rudzītis un K. Grigorjevs aicināja vēlreiz atnākt līdzi uz veikalu. Vīrieša vairs tur nebija, bet vecā sieviete joprojām bija tur un teica, ka viņai nozagta nauda. Izrādās, maciņu viņa glabājusi somiņā uz ratiņiem; vīrietis somiņu izrāvis un aizskrējis. Mēs skrējām pakaļ vīrietim un pamanījām viņu otrpus skolai. Vīrieti panācām un teicām, ka tā tās lietas nenotiek – viņam nauda sievietei jāatdod un jāatvainojas par notikušo. Atvedām vīrieti atpakaļ pie sievietes, viņš sākumā neteica, cik daudz naudas paņēmis, bet pēc tam naudu atdeva un atvainojās. Savukārt sievietei teicām, ka naudu nevar glabāt tādā somā, drīzāk tā jānoglabā jakas iekškabatā vai citā vietā, kur naudu glabāt ir droši."
E. Jurēvics, uzzinājis, kas noticis, zvanīja uz policiju un pastāstījis, kas noticis; lūdza, lai pārbauda, vai vīrietis nevaktē cilvēkus pie veikala un lai aizved sievieti mājās. Puiši atzina – ja šāds gadījums notiktu vēlreiz, ietu palīgā un iesaistītos, jo vājākajiem ir jāpalīdz. Turklāt šis gadījums pierāda, ka pat gaišā dienas laikā vietā, kur nereti mēdz būt padaudz cilvēku, nav droši ne gados vecākiem cilvēkiem, ne arī bērniem.
kaut kāds murgains teksts
Malači puikas, cik gan daudz labāka un drošāka būtu mūsu apkārtējā vide, ja lielais vairums nedzīvotu pēc principa – ne mana cūka, ne mana druva.
pareiz dariija chalji.
dzekus uz gada varoni jaapiesaka
Re, kā! Nav tomēr visiem vienalga. Malači, puiši.